Krievijas-Latvijas robežas vārti Zilupē (1920-tie gadi).
20. gadsimta sākumā Latvijas valstij bija jāizcīna sava neatkarība.
Viens no neatkarīgas valsts atribūtiem ir
valsts robeža. Dibinoties Latvijas valstij, bija jāpielieto gan militārs, gan diplomātisks spēks, lai neļautu nevienai kaimiņvalstij piesavināties latviešu zemes. Valsts robežu noteikšanā Latvijai bija gan panākumi, gan sāpīgi kompromisi.
Padomju okupācijas sākuma posmā atkal tika pārskatītas Latvijas robežas. Šoreiz robežu izmaiņas notika atbilstoši okupantu vienpusējai vēlmei – Abrenes pilsēta un sešus Abrenes apriņķa pagastus iekļāva Krievijas PFSR Pleskavas apgabala sastāvā.
Lai vienuviet varētu iepazīties ar visām galvenajām Latvijas valsts robežu izmaiņām, teritoriāliem strīdiem un pretenzijām,
NeoGeo.lv izveidoja
Latvijas valsts robežstrīdu karti.
Kartē var iepazīties ar visām būtiskākajām teritorijām, uz kurām pretendēja Latvija, dibinoties neatkarīgai valstij, kā arī teritorijas, kuras vēlējās iegūt Latvijas kaimiņi. Protams, ka uzrādītas ir arī Latvijai anektētās zemes.
Par katru no valsts robežstrīdu teritorijām ir atrodama arī neliela informācija.
ROBEŽA AR LIETUVU
Robežu starp Latvijas un Lietuvas jaunajām valstīm noteica, vadoties no vēsturiskā un etnogrāfiskā viedokļa. Lielākā daļā valsts robežas sakrita ar cariskās Krievijas Kurzemes un Kauņas guberņu robežu. Taču ne vienmēr viss noritēja bez teritoriālām pretenzijām un domstarpībām.
1.
Palangas un Sventājas teritorijas
Palangas kūrvieta vēl Kurzemes guberņas sastāvā (1906. gads). Foto: wikimedia.org
Teritorijas ap Palangu un Sventāju ietilpa cariskās Krievijas Kurzemes guberņā. Tās apdzīvoja gan latvieši, gan lietuvieši.
Parīzes Miera konferencē 1919. gada pavasarī Latvijas ārlietu ministrs piedāvāja atstāt nemainīgu bijušo guberņu robežlīniju, bet lietuvieši pieprasīja sev Palangu un tai piegulošo teritoriju līdz Sventājai.
Tā kā tajā laikā Klaipēdas apgabals nebija Lietuvas kontrolē un Lietuvai nebija izejas pie jūras, tad Latvija labprātīgi šo teritoriju atdeva Lietuvai apmaiņā pret Aknīstes, Panemūnes un Ukru pagastiem, kuri bija Kauņas guberņas sastāvā.
Pēc abpusējās valstu vienošanās par robežu 1921. gada 31. martā Lietuvas armija iegāja Palangā un Sventājas zvejnieku ostā. Tādējādi šeit dzīvojošie aptuveni 16 – 20 tūkstoši latviešu nonāca Lietuvas valsts sastāvā.
2.
Ukru pagasts
Pārsvarā latviešu apdzīvots pagasts cariskās Krievijas Kauņas guberņā.
Pēc 1921. gada marta starptautiskās robežkomisijas lēmuma Ukru pagasts tika noteikts kā Latvijai piederīga teritorija. Ukru pagasts bija daļa no kompensācijas zemēm, kuras nodeva Latvijai par Palangas un Sventājas teritoriju nodošanu Lietuvai.
3.
Panemūnes (Budbergas) pagasts
Pārsvarā latviešu apdzīvots pagasts cariskās Krievijas Kauņas guberņā.
Pēc 1921. gada marta starptautiskās robežkomisijas lēmuma Budbergas pagasts (no 1925. gada Panemūnes pagasts) tika noteikts kā Latvijai piederīga teritorija. Panemūnes pagasts bija daļa no kompensācijas zemēm, kuras nodeva Latvijai par Palangas un Sventājas teritoriju nodošanu Lietuvai.
4.
Aknīstes pagasts
Pārsvarā latviešu apdzīvots pagasts cariskās Krievijas Kauņas guberņā.
Pēc 1921. gada marta starptautiskās robežkomisijas lēmuma Aknīstes pagasts tika noteikts kā Latvijai piederīga teritorija. Aknīstes pagasts bija daļa no kompensācijas zemēm, kuras nodeva Latvijai par Palangas un Sventājas teritoriju nodošanu Lietuvai.
5.
Mažeiķu teritorija
Latvija izteica teritoriālas pretenzijas uz Mažeiķiem un teritoriju ap tiem.
Lai arī Latvijas valsts deklarēja, ka veidos valsti latviešu etnogrāfiskās robežās, tomēr dažos gadījumos ekonomiski apstākļi un satiksmes ērtība prasīja dažu etnogrāfisku un administratīvu robežu labojumus. Ņemot to vērā, Latvija prasīja, lai viņai tiktu pievienota Mažeiķu stacija Kauņas guberņā, tāpēc ka šajā stacijā bija Rīgas, Jelgavas, Liepājas un Romnu dzelzceļu līniju mezgls.
Mažeiķu stacija (1920-tie gadi). Foto:kehilalinks.jewishgen.org.
Caur Mažeiķiem ejošā dzelzceļa līnija bija vienīgā, kura savienoja Liepāju ar pārējo Latviju. Pievienojot Latvijai bija plānots Mažeiķus un teritoriju gar dzelzceļu līdz Kurzemes robežai Liepājas virzienā un gar dzelzceļu Jelgavas virzienā. Šajā teritorijā dzīvoja gan lietuvieši, gan latvieši, bet vairākums bija lietuviešu.
Ar starptautiskās robežkomisijas 1921. gada 20. marta lēmumu šīs Latvijas teritoriālās pretenzijas uz Mažeiķu teritoriju tika noraidītas.
6.
Ilūkstes apriņķis
1919. gada septembrī Lietuvas armija īslaicīgi ieņēma daļu no Ilūkstes apriņķa, sasniedzot Daugavas līniju. Kopš tā laika te sākās pastāvīgi lietuviešu konflikti ar Latvijas varas iestādēm, jo lietuvieši ar dažādiem līdzekļiem centās panākt teritorijas iekļaušanu Lietuvā.
Lietuva izvirzīja teritoriālas pretenzijas ne tikai uz Ilūkstes apriņķi, bet arī uz Daugavpili. Lietuvas ārlietu ministrs A. Voldemars ziņoja, ka viņa valsts uzskata Ilūkstes apriņķi par “Kurzemes guberņas lietuvisko daļu” un pretendē uz Daugavpils cietoksni, kurš ir “Lietuvas galvaspilsētas Viļņas atslēga” un šīs teritorijas ne no vēsturiskā, ne etnogrāfiskā viedokļa nepiederot Latvijai.
1920. gada sākumā Latvijas un Polijas armijas savienojās un atbrīvoja Latgali no Sarkanās armijas, tādējādi neļaujot Lietuvas armijai iesaistīties Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. Šāda Lietuvas „palīdzība cīņā pret lieliniekiem” varēja draudēt ar to, ka Lietuvas karaspēks paliktu Latgalē.
Daļā no Ilūkstes apriņķa 1920. gadā atradās aptuveni 4000 lietuviešu karavīru, kas pilnīgi kontrolēja stāvokli teritorijā. Ilūkstes apriņķī dzīvoja gan latvieši, gan lietuvieši, gan baltkrievi, tomēr latvieši bija vairākums. Lietuviešu karaspēks lēnām, bet noteikti paplašināja kontrolēto teritoriju, pakāpeniski virzījās uz ziemeļiem un padzina no ieņemtās teritorijas Latvijas varas iestādes.
Ilūkstes apriņķī Lietuvas karaspēks faktiski sāka Latvijas pašvaldību likvidāciju. Lietuviešu okupētajos pagastos netika atļauts organizēt Satversmes sapulces vēlēšanas. Notika pat bruņotas sadursmes starp Latvijas un Lietuvas armijas vienībām. Bija pat kritušie un ievainotie, tomēr kopumā iztika bez lielas asins izliešanas.
Sagrautā
Ilūkste 1921. gadā. Avots: www.zudusilatvija.lv
Pēc 1921. gada marta starptautiskās robežkomisijas lēmuma Lietuva vairs nedrīkstēja izteikt pretenzijas uz Ilūkstes apriņķi un Daugavpili. Lietuvas karaspēks atstāja Latvijas teritoriju.
ROBEŽA AR IGAUNIJU
Bijušās cariskās Krievijas Vidzemes guberņā robežu starp Latvijas un Igaunijas valstīm noteica, vadoties no vēsturiskā un etnogrāfiskā viedokļa. Taču ne vienmēr viss noritēja bez teritoriālām pretenzijām un domstarpībām.
1.
Lauru un Rotovas pagasti
Lauru luterāņu baznīca celta 1934. gadā ar Latvijas un Igaunijas valdības atbalstu. Foto: pechory-online.ru
Lauru un Rotovas pagasti bija pārsvarā igauņu apdzīvotas zemes, taču latviešu īpatsvars tur bija no 10 – 20%.
Laikā, kad tika risināts jautājums par Latvijas – Igaunijas valsts robežu, daļa Lauru un Rotovas pagastu latviešu izteica vēlmi būt Latvijas teritorijā. Tika pat rakstītas iedzīvotāju vēstules Latvijas valdībai.
Ar 1920. gada 22. marta Latvijas – Igaunijas robežas šķīrējtiesas konvencijā nolemto Latvija nevarēja pretendēt uz Lauru un Rotovas pagastiem.
2.
Valka, Kāgjerves un Lānemesas pagasti
1897. gada tautas skaitīšana uzrādīja, ka Valkas pilsētā dzīvoja 4453 latvieši un 3594 igauņi. Arī 1917.gada Valkas pilsētas vēlēšanās latviešiem bija balsu pārsvars pilsētas pašvaldībā. Valka bija arī ļoti latviska Valkas apriņķa galvenā pilsēta. 93,2% no visa Valkas apriņķa iedzīvotājiem bija latvieši.
Skats uz
Valkas pilsētu 1917. gadā. Foto: www.osta.ee
Tāpēc Latvija vēlējās, lai visa Valkas pilsēta būtu piederīga Latvijai.
Pie tam arī divos blakus esošajos Kāgjerves un Lānemesas pagastos dzīvoja samērā liels latviešu iedzīvotāju skaits. Kārjerves pagastā latviešu īpatsvars bija pat 25%. Daļa no šo pagastu iedzīvotājiem izteica vēlmi dzīvot Latvijas teritorijā.
Arī Igaunija izteica teritoriālas pretenzijas uz Valku un daļu no Valkas apriņķa zemēm, kas atradās Valkas pilsētas tuvumā.
1920. gada 1. jūlijā šķīrējtiesa pieņem lēmumu par Valkas sadalīšanu starp jaunajām Latvijas un Igaunijas neatkarīgajām valstīm. Lielākā daļa Valkas pilsētas tika Igaunijai. Tāpat Latvija nevarēja pretendēt uz Kāgjerves un Lānemesas pagastiem.
Igaunijai tika atteiktas teritoriālās pretenzijas uz Valkas apriņķa zemēm.
3.
Apes un Veclaicenes pagasti
Pamatojoties uz igauņu tautības iedzīvotāju esamību Apes un Veclaicenes pagastos, Igaunija izteica teritoriālas pretenzijas uz šo pagastu teritoriju.
Ar 1920. gada Latvijas – Igaunijas robežas šķīrējtiesas konvencijā nolemto tika noraidītas Igaunijas pretenzijas uz Apes un Veclaicenes pagastu teritoriju.
4.
Lodes un Ipiķu pagasti
Pamatojoties uz igauņu tautības iedzīvotāju esamību Lodes un Ipiķu pagastos, Igaunija izteica teritoriālas pretenzijas uz šo pagastu teritoriju.
Ar 1920. gada Latvijas – Igaunijas robežas šķīrējtiesas konvencijā nolemto tika noraidītas Igaunijas pretenzijas uz Lodes un Ipiķu pagastu teritoriju.
5.
Ainažu pagasts
Pamatojoties uz igauņu tautības iedzīvotāju esamību Ainažu pagastā, Igaunija izteica teritoriālas pretenzijas uz šī pagasta teritoriju. Tomēr Ainažos veiktajā tautas nobalsošanā vairums iedzīvotāju balsoja par pievienošanos Latvijai.
Ar 1920. gada Latvijas – Igaunijas robežas šķīrējtiesas konvencijā nolemto tika noraidītas Igaunijas pretenzijas uz Ainažu pagasta teritoriju.
6.
Roņu sala
Roņu sala 1798. gada kartē. Foto: wikipedia.org
Latvija uzstāja, ka Roņu sala Rīgas jūras līcī jāpievieno Latvijai. Roņu salā tajā laikā dzīvoja apmēram 250 zviedru.
Kā pamatojums Roņu salas pievienošanai Latvijai tika minēti argumenti, ka sala atrodas Latvijas teritorijas ūdeņos un tajā esoša telegrāfa stacija un bāka ir nepieciešamas Rīgas kuģniecībai. Senāk Roņu sala bija daļa no Rīgas apriņķa, dažkārt tā tika pieskaitīta arī Kurzemei, no kuras tā atradās netālu.
1919. gadā Roņu salas iedzīvotājiem tika dota iespēja izteikt viedokli par pievienošanos Latvijai vai Igaunijai. Salinieki izvēlējās iekļauties Igaunijas valsts sastāvā, jo citās Igaunijas salās arī dzīvoja zviedru minoritāte.
20. gadsimta 20. gadu sākumā, lai saglabātu draudzīgas starpvalstu attiecības un stiprinātu valstu militāro sadarbību, Latvija atteicās no teritoriālām pretenzijām uz Roņu salu.
ROBEŽA AR KRIEVIJU
Abrenes teritorija.
Latvijas un Krievijas valstu robeža tika noteikta saskaņā ar 1920. gada 11. augustā parakstīto Latvijas-Krievijas miera līgumu.
1925. gada 1. aprīlī tika izveidots Jaunlatgales apriņķis ar centru Jaunlatgales pilsētā. 1938. gada 1. aprīlī pilsētu un apriņķi pārdēvēja senlatviešu zemes vārdā par Abreni. Abrenes apriņķī atradās Abrenes un Balvu pilsētas. 1929. gadā Abrenes apriņķī bija 12 pagasti, 1935. gadā – 13, bet 1940. gadā – 15.
1935. gada tautas skaitīšanas rezultāti uzrādīja, ka Abrenes apriņķī dzīvoja 60145 latvieši, 45885 krievi, 1558 ebreji un 648 baltkrievi. Abrenes pilsētā no 1242 iedzīvotājiem 484 bija latvieši.
Jaunlatgales stacija 1937. gadā. Avots: www.zudusilatvija.lv
1940. gadā prettiesiski okupēja un anektēja Latvijas Republiku. 1944. gadā 23. augustā atdalīja 1075,31 km² Latvijas teritorijas (1,64% no Latvijas kopplatības) – Abrenes pilsētu un sešus apriņķa pagastus (Purvmalas, Linavas, Kacēnu, Upmales, Gauru un Augšpils pagastus)- un iekļāva Krievijas PFSR Pleskavas apgabala sastāvā.
Kā viens no pamatojumiem robežas maiņai no Krievijas puses tika minēts lielais krievu iedzīvotāju īpatsvars šajā teritorijā. Latvieši šajos pagastos un Abrenes pilsētā bija mazākumā (17% – Kacēnu pagastā, 5% – Linavas pagastā, 32% – Purvmalas pagastā, 5% – Augšpils pagastā, 4% – Gauru pagastā, 39% – Abrenes pilsētā).
Visa Abrenes teritorijas sagrābšana tika „izspēlēta” pēc klasiska komunistu scenārija – viss it kā notika pēc pašu Latvijas darbaļaužu vēlmes. Latvijas PSR Augstākas Padomes Prezidijs 1944. gada augustā pats „lūdza” PSRS valdību atdalīt no Latvijas teritorijas zināmus apgabalus, kur krievi ir vairākumā, un pievienot tos Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas teritorijai.
Pēc Latvijas un Krievijas robežlīguma ratifikācijas 2007. gadā Latvija atteicās no pretenzijām uz Abrenes teritorijām.
Latvijas robežstrīdu karte lielākā apjomā pieejama šeit.VN:F [1.9.22_1171]
Raksta vērtējums: 9.7/10 (63 balsotāji)
apgaismotajs
Paldies par karetjo rakstu. Vienmer ar nepacietibu gaidu, kad iznaks nakamais raksts.
Un par leishu karreivigumu, nemaz nezinaju 🙂
papageno
Paldies par šo rakstu, tiešām!
Pats esmu redzējis 1923.gadā izdotu Latvijas karti, kur Breslava (mūsdien Baltkrievijā) ar apkārtni atrodas Latvijas teritorijā.
Cik par šo jautājumu esmu interesējies, tā arī neko neesmu uzzinājis.
Vienīgi Latvijas vēstures atlantā bija minēts, ka tas apvidus, spriežot pēc iestrīpojuma krāsas, bijis tāds, uz kuru LV bijušas pretenzijas, bet kas ticis Polijai.
Otrs, apgabalā uz austrumiem no Piedrujas pēc pamiera noteikumiem esot bijis jāsarīko referendums, kas tomēr izpalicis, rezultā apvidus ticis zovjeteim.
L
Izcils raksts, pie kam viss vienuviet un koncentrēti! Bišku gan ir dažas neprecizitātes robežās, bet nebūsim sīkumaini. Konceptuāli pievienotie-atvienotie gabali ir OK. Thnx!
saprge
Vēl jau Drisas un Osvejas teritorijas, kas 1921. gadā palika austrumos ārpus valsts robežām, kaut tur dzīvoja latgalieši.
NeoGeo.lv
Apgaismotāj, papageno un L!
Paldies par labiem vārdiem!
Janis
Super raksts, taa tureet! Gaidu nakamos!
Schmitz
Interesanti, kapēc Igauņiem tika lielākā daļa no Valkas, lai gan Latvieši tur bija vairakumā?
NeoGeo.lv
Atbilde Schmitz.
Ne vienmēr robežu jautājumus risināja vadoties no iedzīvotāju skaita.
Lūk, ko raksta igauņu vēsturnieks Kari Aleniuss saistībā ar Latvijas – Igaunijas robežas jautājumu:
“Igaunijā laikposmā no 1921. līdz 1925. gadam no visām publikācijām, kas vēstīja par
latviešiem, 80% bija veltīti robežu problēmai. Robežstrīdu gadījumos latvieži visai bieži tika raksturoti kā alkatīgi un nodevīgi. Policijas slepenie ziņojumi 1920. gada vasarā liecināja, ka robežlīgums bija saērcinājis
daudzus vienkāršos igauņus un viņi atzina to par netaisnīgu. Visi igauņu laikraksti (neatkarîgi no to politiskās pozîcijas) uzskatīja, ka problēmas abu valstu attiecībās ir radîjusi Latvija viena pati. Arī pēc 1920. gada līguma Latvijas prasības tika dēvētas par pārmērīgām. Igauņu prese pauda pārliecību, ka nepieciešams robežu līgumu pārskatīt par labu Igaunijai, tādējādi
ignorējot latviešu viedokli, ka līgums būtu jāpārskata par labu latviešiem. Igauņu laikraksti sašutuāā tonī rakstīja, ka arî Igaunijas latvieši kādreiz
pieprasīs kādu teritorijas daļu, ko atdot Latvijai.”
Tā kā sanāk, ka esam igauņiem “nodarījuši pāri”…
arno
Precizējumi: 1924.g. Lauru pagasta dienviddaļu pievienoja Latvijai un iekļāva jaunā (Pededzes) pagastā. No Veravas apriņķa Latvija dabūja Kāgjerves (latv.: Kāģeru) pagasta dienviddaļu līdz Valkas-Veravas ceļam un daļu Jaunrozes pagasta. Igaunija no Valkas apriņķa ieguva arī dažus pagastus vai to daļas pie pašas Valkas, kā arī nelielas Omuļu un Veclaicenes pagasta daļas.
arno
Latvija 1921.gadā no bijušās Kauņas guberņas ieguva ne vien minētos trīs pagastus (Aknīstes, Budbergas, Ukru), bet arī tagadējo Gailīšu un Īslīces pagastu dienviddaļu.
LapuLapu
Liels paldies autoriem!
Izlasīju ar dziļu un neviltotu interesi – izcils raksts.
Tikai par Abreni ir nelielā piezīmes – līdz 1920.g. pagasti bija Ostrovas apr. (ujezda) sastāvdaļā, un bija pievienotas arī tāpēc, ka boļševistiskajai Krievijai negribējās runāt par kontribūcijas un evakuēto rūpnīcu atgriešanu (latvieši tur bija absolūtā mazākumā). Pievienotājos KSFPR pievienoja tikai to pagastus, kur latvietīši īpatsvars bija relatīvi neliels, turklāt – zināmā daļa no viņiem bija Ulmaņa „latviskošanas” politikas rezultāts.
un kur
Un kur tad pazudusi Kuršu kāpa?
NeoGeo.lv
Atbilde unkur.
Latvija nekad nav izteikusi nopietnas pretenzijas par Kuršu kāpas piederību Latvijai.
Kādreiz Kuršu kāpā mita kursenieki — viduslaikos no Latvijas ieceļojušie kuršu pēcteči, kas runāja latviešu valodas dialektā, lai arī paši sevi gan par latviešiem neuzskatīja.
hmm
Kā tad ar nesenajiem laikiem:
PSRS laikos(1945) uzreiz pēc kaŗa par labu Igaunijai Latvija zaudēja vēl kaut kādas teritorijas pie tagadējās Valgas.
90tajos Latvija atdeva staciju par labu Krievijai un vēl kaut kādu teritoriju, dēļ Krievijas puses patvaļīgi noteiktās robežas.
mieraosta
ar šausmām domāju, ka man pēc neizdevīga līguma tagad būtu jārunā leitiski
piedzimu Ilūkstes apriņķī
Ilmars
Daži papildinājumi – 1) Lauru un Rotovas pagastos vairākumā bija nevis igauņi, bet krievi. 2) Līdz ar atvienotā Palangu un Sventāju Lietuvā nonāca nevis 16-20 tūkst.latviešu, bet vismaz 10 reizes mazāk – starp 1 un 1,5 tūkstošiem latviešu. 3) Latvijai pievienoja Drisas apriņķa Pustinas un Piedrujas pagastus. 4) Lietuva savulaik izteica pretenzijas uz daudz lielāku jūrmalas daļu Liepājas apriņķī – līdz pat Bārtai. 5) Arī Lātres pagasts tika no Valmieras apriņķa pievienota tomēr Igaunijai. Vēl ir daudzi mazāki gabaliņi.
Signe
man zel Abreni, Latvija tapat maza…
Bezdievis
#Ilmars
Lietuvieši izteica pretenzijas uz daudz ko. Leišu nacionālisti gribēja sev visu Latgali, ko latvieši noraidīja kā pilnīgi nepieņemamu.
ivars
Lai vispār pļurkstētu ir jāzin baltu vēsture.Mēs apdzīvojām visu eiropu,vēl agrāk arī āziju.Šodien esošais ir pārejas periods,kam jābeidzas.
Rihards
Atblde ivaram.
Piekrītu, lai pļurkstētu, patiešām jāzin baltu vēsture. Balti un slāvi ir izcēlušies no aptuveni vienas un tās pašas vietas Pripetes upes apkārtnē vai arī aptuveni turpat, kur dzīvojam pašlaik. Par baltu un slāvu izcelsmes vietu vienotas skaidrības nav. Tomēr ne balti, ne arī slāvi nav apdzīvojuši visu Eiropu.
Avots: Vikipēdija
Lasot tavu komentāru man rodas viens jautājums un viens vēlējums.
Jautājums: Vai tev ar mazumiņu nepietiek?
Vēlējums: Mazs cinītis gāž lielu vezumu!
Izrietot no šiem diviem teikumiem man rodas vēl viens vēlējums:
Lai ikkatrs no smilšu grauda (mazumiņa) spētu radīt pērli!
You
Paldies,par tekstu vis maz bija ko stundā darīt 😀
Laura
Nesaprotu tikai vienu!
Vai tad Latvija 20. gs sākuma tika uzskatīta jau par valsti?Par pārejo man laikam nebūtu kur piesieties 😉
Zītars
Vai mēs nevaram leišiem tagad prasīt atpakaļ Sventāju un Palangu, jūru tie dabūja no sovjetiem, priekš kam viņiem mūsu zemes 🙂
_Atis_
Kartē nav iezīmēta Stelmuiža (Stelmuže), kura 1921.gadā nokļuva Lietuvas pusē.
Cits
Valku sadalīja vienkārši – novilka robežu pa upīti.
Bet kāpēc tagad puse Gaujas ir atdota Igaunijai? Agrāk robeža gāja pa Igaunijas krastu.
z
vispr jau robežu ar igauņiem jāskata vairāk no vēstures un skopuma… atcerēsimies ka Baloža armija tika formēta Igaunijā, igauņi ne tikai viņus apģērba un apbruņoja, bet arī ar savu karaspēku piedalījās mūsu Brīvības cīņās… principā Valgu un Roņu salu mēs atdevām igauņiem, kā daļēju kompensāciju par palīdzību mūsu armijas izveidē… igauņi par to armijas padarīšanu bija paprasījuši tīri palielas summas…
Māris
Krievija okupējot Abreni Latviešu lielāko daļu izsūtīja uz Sibīriju un iesūtīja iekšā Krievus. Tāpēc tagad tur vairums ir Krievu. Tā it kā “legālā” veidā piesavināja sev citu tautu teritorijas. Tas pats bij ar Kaļiņingradu utt(vietējos izsūta-savējos iekšā). Īstenībā laba shēma – ģēniji! Tik jābūt ļoti nežēlīgiem cilvēkiem, lai tā rīkoties:(
luterānis
Gribētos autoriem palūgt papildinājumu par Eltišķiem (lietuviski Alkiškiai)-svarīgu latviešu kultūras un luterānisma centru Lietuvas pierobežā. Šo apkārtni apdzīvoja pārsvarā latvieši, tur joprojām ir latviešu baznīca un kapi. Kādēļ šī teritorija palika Lietuvā? Cik zinu, kādreiz tur dzīvojošie latvieši jutās pamesti no Latvijas valdības puses, tomēr ilgi centās saglabāt latvietību un bija ļoti lepni par savu tautību!
Anonymous
Visi mēsli tikai leišu dēļ. Viņu Viļņas jautājums neļāva izveidot efektīvu austrumeiropas aizsardzības savienību. Leišiem katru dienu jābučo Staļina biste par ši jautājuma atrisināšanu 1939, tiesa makšu šis iekasēja jau 1940. Tagad arī neslēdz robežļigumu jo ir naftas jautājums. Cik pamatota bija vēlme iegūt Mažeiķus liecina jau mūsdienās izjauktais Mažeiķu dzelzceļa mezgls.
assd
man ļoti žēl Valkas, jo atņēma nekaunīgi!
Man vecie ziemeļu vidzemnieki ir stāstījuši, ka igauņi viņus meta ārā no mājām, kuras tika ņemtas kredītos un pat neizmaksātas…. Es ļoti ceru, ka Valkā atradīsies spēcīgs līderis, kas sakops un attīstīs Valkas nomali…. Nekas nav zaudēts pretenzijas var vienmēr uzmest ar jaunu spēku! Bet Latvijas Republikai vajag tikai spēcīgu ārlietu ministriju un Armiju!!! tas ir tikai laika jautājums!