Globalizācija un migrācija ir mūsdienu pasaules seja. Zūd valstu robežas, simtiem miljonu cilvēku ik gadu migrē no vienas vietas uz otru, nacionālās kultūras sajaucas, tautu valodas zūd un mainās. Taču ir arī daži pavisam nelieli izņēmumi. Vēl pasaulē var sastapt dažas mazas tautas un ciltis, kuras nevēlas kontaktēties ar pārējo pasauli. Šādas tautas, cilšu grupas un ciltis sauc par nekontaktējošām tautām. Nekontaktējošās tautas ir nelielas tautas vai ciltis, kuras apstākļu spiestas vai pēc pašu gribas dzīvo bez kontakta ar apkārtējo pasauli un mūsdienu civilizāciju. Šīs tautas parasti ir izolētas dažādu dabas apstākļu pēc – necaurejami džungļi, nepārejami purvi vai vientuļas salas. Arī pašas tautas apzināti rada apstākļus, ka kontakti ar tām ir grūti un pat bīstami. Pasaules sabiedriskās organizācijas, kuras cīnās par iezemiešu tiesībām, uzskata, ka pasaules sabiedrībai nevajadzētu šīm nekontaktējošām tautām uzspiest savu kontaktu. Tādējādi tiktu cienīta to pašnoteikšanās un griba dzīvot pēc saviem uzskatiem. Kā viens no galvenajiem argumentiem dzīvot bez kontaktēšanās ar šādām tautām ir tas, ka izolēti dzīvojošiem iezemiešiem nav imunitātes pret daudzām pat vieglām mūsdienu slimībām. Pat vienkārša saaukstēšanās var radīt traģiskas sekas iezemiešiem, jo tiem iztrūkst dabiskās imunitātes. 21. gadsimtā izolētās tautas, kuras izvairās no civilizācijas kontakta galvenokārt ir sastopamas Dienvidamerikā, Āzijā un Okeānijā.

Valstis, kurās mīt nekontaktējošās tautas

Kopumā pasaulē pašlaik ir reģistrēts vairāk nekā 200 cilšu, kuras dzīvo bez kontakta ar mūsdienu civilizāciju. Brazīlija, Jaungvineja un Peru ir pasaules valstis, kur nekontaktējošās tautas ir konstatētas visvairāk. Pie tam laiku pa laikam tiek atklātas arvien jaunas nezināmas ciltis. Brazīlijā ir reģistrētas ap 70 šādu izolētu cilšu, kuras pārsvarā mīt Amazones džungļos. Jaungvinejā apzinātas ap 40 ciltīm, kuras mīt gan džungļos, gan uz vientuļām salām, bet Peru – ap 20 ciltīm. Reti kura no izolācijā dzīvojošām tautām skaitliski pārsniedz 1 000 cilvēkus. Visbiežāk tās ir ciltis ar 100 – 200 iedzīvotājiem, bet dažkārt tās ir tikai 10 – 50 cilvēku lielas. NeoGeo.lv vēlas iepazīstināt savus lasītājus ar vienu no šādām nekontaktējošām tautām, kura uzskatāmi atspoguļo šādu cilšu dzīvi mūsdienās. Runa ies par sentineliešu cilti, kas mīt uz 72 km² lielas Ziemeļsentinelas salas Indijas okeāna Bengālijas līcī.

Ziemeļsentinelas sala

Pirmie eiropieši apsekoja Ziemeļsentinelas salu 1771. gadā. Turpmākajos gadsimtos salas iezemieši ar svešinieku vizītēm tika traucēti reti, jo nomaļā un mežainā Ziemeļsentinelas sala neizrādīja īpašu interesi ne tirgotājiem, ne tuvējiem valdniekiem. Pie tam salā mītošā cilts vienmēr ir bijusi naidīgi noskaņota pret svešiniekiem. Notika bieži gadījumi, kad pēc kuģu bojāejas uz salas nokļuvušie jūrnieki vai aiz nezināšanas piestājušie zvejnieki tika nogalināti.

Mūsdienās Ziemeļsentinelas sala juridiski ir piederīga Indijai, jo iekļaujas Andamanu un Nikobaru salu grupā, kura ir Indijas apvienotā teritorija. Andamanu un Nikobaru salu vietējā vara ir pasludinājusi, ka tai nav nodomu iejaukties ne sentineliešu iekšējā dzīvē, ne veikt kādas saimnieciskas darbības uz salas. Ziemeļsentinelas salu gandrīz pilnībā klāj tropiskais mežs. Salas teritorija ir izvietota salīdzinoši augstu virs okeāna ūdens vidējā līmeņa. Augstākā salas virsotne ir 98 m virs okeāna ūdens vidējā līmeņa.

Ziemeļsentinelas salas topogrāfiskā karte

Galvenie fakti par sentineliešu cilti:

---

• Cilts skaitliskais lielums precīzi nav zināms, bet tiek lēsts, ka vidējais skaits ir 250 iezemieši. Iespējamas svārstības no 40 – 500 iezemiešiem. • 2001. gadā veiktajā tautas skaitīšanā, kura tika veikta no attāluma, mēģinot saskaitīt salas piekrastē iznākušos sentineliešus, izdevās saskaitīt tikai 39 cilvēkus – 21 vīriešus un 18 sievietes. Protams, ka tāda skaitīšana neatspoguļo patieso iezemiešu skaitu. • Tiek uzskatīts, ka sentinelieši izolēti uz salas dzīvo jau vismaz 20 000 gadus. To norāda gan valodnieki, gan antropologi un DNS paraugu izpēte. • Tiek uzskatīts, ka salu apdzīvo 2 – 6 cilts grupas, katrā pa 20 – 60 cilvēkiem. Daļa iezemiešu nodarbojas ar zivju ieguvi, citi lasa augļus, citi medī, vāc putnu un bruņurupuču olas piekrastē. Pēc ekspertu novērtējuma esošā salas platība (72 km²) ar augļu vākšanu un medībām ir spējīga pabarot ne vairāk kā 100 cilvēkus. Pārējā pārtika ir jāiegūst no okeāna. Uz salas nav novērotas pazīmes par to, ka iezemieši nodarbotos ar zemkopību. • Sentinelieši ir piederīgi pie Malajas arhipelāga nēģeru tipa. Tomēr tie no citiem atšķiras ar to, ka ir garāka auguma – vīrieši (vidējais augums 1,85 m) un sievietes (1,60 m). Salinieku āda ir melna un mati – sprogaini. • Salinieki mīt primitīvās nojumju veida būdās bez grīdas un sienām. Ir būdas, kurās mīt viena ģimene (3 – 5 cilvēki) un komunālās nojumes uz vairākām ģimenēm. • Iezemiešiem nav apģērba, izņemot gurnu jostas. Bieži tie ir galīgi kaili un gurnu jostas uzliek tikai dodoties medībās vai sargājot salu no svešiniekiem. • Sentinelieši prot izgatavot pītus grozus, zvejas tīklus un primitīvas cērtes vai koka cirvjus. Tiek gatavotas arī kanoe, ar kurām veic zveju piekrastes rifos. • Salinieki veiksmīgi izmanto iespēju pielāgot savām vajadzībām no okeāna izskalotos priekšmetus un to, ko viņi iegūst no retajiem salas apmeklētājiem. Tā tiek veidoti dzelzs uzgaļi bultām un šķēpiem. • Sentineliešu ieroči ir loki ar bultām un šķēpi. Šaušanā no loka ar bultām viņi spēj precīzi trāpīt cilvēkam pat no 100 m attāluma. Ir noskaidrots, ka iezemiešiem ir 3 veida bultas: medībām, zivju ķeršanai un ar truliem galiem, kuras lieto brīdinājuma šaušanai. • Sentineliešu valodu zina tikai salinieki, un neviena apkārtējā tauta to nesaprot. • 20. gadsimta otrajā pusē tika mēģināts veidot kontaktus ar sentineliešiem, piegādājot tiem sadzīves priekšmetus, produktus un mājdzīvniekus. Tomēr visi kontaktēšanās mēģinājumi bija nesekmīgi. Svešiniekiem netika ļauts izkāpt uz salas un tika draudēts ar ieročiem. Ūdenī iemestos sadzīves priekšmetus, pārtiku un dzīvniekus iezemieši savāca, bet to pielietojums bija dažāds. Atsevišķus sadzīves priekšmetus salinieki sāka lietot savām vajadzībām, kokosriekstus un zivis apēda, bet cūkas nogalināja un apraka. Netika novērots, ka sentinelieši iesētu kādu sēklu vai stādītu stādus. Mājdzīvniekus tie neaudzē. Video redzams, kā sentineliešiem tiek atvesti kokosrieksti. Šis ir rets gadījums, kad salinieki nedraud ar ieročiem, bet ir tikai piesardzīgi. Dāvanas tiek pieņemtas. • Kopš 1990. gada aktīva kontaktēšanās ar sentineliešiem ir izbeigta, jo salinieku agresivitāte nemazinās. 2006. gadā iezemieši nogalināja divus maluzvejniekus, kas atradās salas tuvumā. Kad atlidojušais helikopters mēģināja paņemt zvejnieku līķus, tas tika apšaudīts ar bultām. Tā arī zvejnieku līķi palika uz salas. • 2004. gada zemestrīce Indijas okeānā un tā radītais postošais cunami skāra arī Ziemeļsentinelas salu. Kaimiņos esošajās Andamanu un Nikobaru salās no cunami bojā gāja ap 5 000 cilvēku. Kāds skaits bojāgājušo bija Ziemeļsentinelas salā, nav zināms. Kad dažas dienas pēc cunami, atlidojušais helikopters apsekoja salu, tad tika novēroti lieli postījumi salas piekrastē un bija redzami arī izdzīvojušie sentinelieši, kuri sāka apšaudīt helikopteru ar bultām. National Geographic video redzams, ka sentineliešiem tiek piegādātas dāvanas un kāda ir salinieku reakcija. Kā sentinelieši pavadīs nākamos 1 000 gadus? Vai paleolīta laikmets uz salas turpināsies? Pazudusī cilts, 9.8 out of 10 based on 33 ratings