Marianas dziļvagas Čelendžera dzelme ir dziļākā pašreiz zināmā vieta pasaules okeānā. Noslēpumainais okeāna zemūdens „bezdibenis” ir ļoti neizpētīts un pārsteigumu pilns. Ja mēs zinām, ka pasaules augstākā vieta ir Everests ar augstumu 8 848 m, tad jāsaka, ka tā pasaules daļa, kas atrodas zem okeāna ūdens virsmas ir iespaidīgāka! Marianas dziļvagas Čelendžera dzelmes precizētais dziļākās vietas mērījums ir 10 994 m no okeāna ūdens virsmas! Marianas dziļvaga atrodas Klusā okeāna rietumu daļā un savu nosaukumu ieguvusi no Marianas salām, kuras atrodas uz rietumiem no dziļvagas. Marianas dziļvagas garums ir aptuveni 1500 km, un tā atrodas uz divu tektonisko plātņu sadures robežas. Šajā vietā Klusā okeāna plātne paiet zem Filipīnas plātnes.
Pirmās apstiprinātās ziņas par Marianas dziļgravas esamību tika iegūtas 1875. gadā, kad britu trīsmastu burinieks „Čelendžers” („Challenger”) veica pirmos sistemātiskos Klusā okeāna dziļumu mērījumus. Dziļuma mērījumi, ko veica no burinieka „Čelendžers”, izmantojot dziļūdens lotas, uzrādīja, ka Marianas dziļvagas dziļums ir ap 8 200 – 8 400 m. Lai arī mēs mūsdienās zinām, ka šie pirmie mērījumi bija salīdzinoši neprecīzi, tomēr par godu pirmatklājējiem Marianas dziļvagas dziļākajai vietai ir piešķirts nosaukums – Čelendžera dzelme (Challenger Deep). 1951. gadā britu zinātniski pētnieciskā ekspedīcija jau ar citu kuģi, bet ar to pašu nosaukumu „Čelendžers”, veica mērījumus Marianas dziļvagā, izmantojot eholotu, konstatēja, ka Čelendžera dzelmes dziļums ir 10 863 m. 1958. gadā padomju zinātniski pētnieciskā ekspedīcija ar kuģi „Vitjaz” („Витязь”), pārmērot Čelendžera dzelmi, ziņoja, ka tās dziļums ir 11 023 m. Šādas atšķirības dziļuma noteikšanā ir saistītas ar to, ka skaņas ātrums ūdenī ir atkarīgs no tā īpašībām (temperatūras, sāļuma, spiediena), tāpēc dažādos dziļumos eholota mērījumiem ir jāpievieno labojumi, kurus nodrošina tur novietotie citi mēraparāti – termometri, barometri u.c. 1995. gadā veiktie mērījumi no japāņu bezpilota zemūdenes „Kaiko” Čelendžera dzelmē uzrādīja maksimālo dziļuma skaitli – 10 911 m. 2009. gadā cita bezpilota zemūdene „Nereus” fiksēja citu maksimālo dziļumu – 10 971 m. ASV Ņūhempšīras universitātē (University of New Hampshire) esošais Piekrastes un okeānu kartogrāfijas centrs (Center for Coastal and Ocean Mapping) 2011. gadā veica kārtējo precizējošo Čelendžera dzelmes dziļuma mērījumu. Darbs tika veikts pēc ASV Valsts departamenta (The United States Department of State) pasūtījuma. ASV Valsts departaments vēlējās precizēt, cik tālu sniedzas Guamas salas un Ziemeļu Marianas salu ekskluzīvā ekonomiskā zona. Šīs salas atrodas ASV jurisdikcijā un sadraudzības statusā. ASV zinātnieki ne tikai precizēja Čelendžera dzelmes dziļumu, bet arī sastādīja precīzu Marianas dziļvaga dibena karti. Dziļumu noteikšana un kartēšana notika, izmantojot modernākās daudzstaru eholokācijas sistēmas, kuras tika izvietotas uz ASV kara kuģa. Šīs sistēmas lineārā izšķirtspēja ir 100 m. ASV zinātnieku dziļūdens mērījumi uzrādīja maksimālo dziļumu Čelendžera dzelmē – 10 994 m ar precizitāti ±40 m. Jāpiebilst tas, ka arī šis skaitlis nākotnē var vēl tikt precizēts, ko izraisītu gan modernāku mēraparātu izmantošana, gan cilvēku nolaišanās Čelendžera dzelmē. Marianas dziļvaga Līdz šim Čelendžera dzelmē nokļūt ir izdevies tikai 3 cilvēkiem. 1960. gadā 23. janvārī Marianas dziļvagas izpētē devās Šveicē projektētais, Itālijā būvētais un ASV piederošais batiskafs „Trieste” ar diviem pētniekiem Donu Volšu (Don Walsh) un Žaku Pikāru (Jacques Piccard). Batiskafs „Trieste” esot nolaidies 10 918 m dziļumā un pētnieki tur uzturējās tikai 20 minūtes. Batiskafa svars bija 150 tonnas. Nolaišanās dzelmē notika gandrīz 5 stundu garumā, bet pacelšanās – ap 3 stundām. Vairāk kā 50 gadus pēc batiskafa „Trieste” nolaišanās Čelendžera dzelmē 2012. gada 26. martā Holivudas filmas “Titāniks” režisors Džeimss Kamerons bija trešais cilvēks, kurš nolaidās Marianas dziļvagas dibenā, izmantojot batiskafu “Deepsea Challenger”. Dž. Kamerons kļuva par pirmo cilvēku, kurš vienatnē sasniedzis pasaules okeānu dziļāko vietu. Austrālijā uzbūvētais batiskafs “Deepsea Challenger” sasniedza 10 898 metru dziļumu. Batiskafs sasniedza dibenu apmēram 2 stundu laikā. Dž.Kamerons pavadīja Čelendžera dzelmē apmēram 6 stundas, vācot paraugus zinātniskiem pētījumiem, fotografējot un filmējot. Pacelšanās ilga apmēram 1 stundu. Batiskafs “Deepsea Challenger” ir 11,8 tonnas smags un 7,3 m garš. To darbina elektromotors, kurš nodrošina batiskafam 56 stundu autonomu darbu. Batiskafs ir paredzēts tikai 1 cilvēkam, un tā būvniecības izmaksas ir 7 miljoni ASV dolāru. Batiskafu būvēja 8 gadus. Marianas dziļvagas zemūdens kartes liecina, ka dziļvaga visā tās 1 500 km garumā ir tikai aptuveni 70 km plata. Tai ir V – veida vertikālais profils ar stāvām dziļvagas nogāzēm (7º – 9°). Pats dibens ir salīdzinoši plakans, un tā platums ir tikai 1 – 5 km plats, kurš sadalās pa terasveida pakāpieniem. Pašā dziļākajā vietā Čelendžera dzelmē ūdens spiediens sasniedz 108,6 MPa, kas ir apmēram 1 100 reizes lielāks par normālo atmosfēras spiedienu uz okeāna ūdens virsmas. Jau no senseniem cilvēkus ir interesējis viss nezināmais un noslēpumainais. Tā tas ir arī ar Marianas dziļvagas.

Vai Čelendžera dzelmē ir dzīvība? Kas mīt šajā tumsas, liela spiediena un aukstuma valstībā? Kā izskatās šīs iespējamās zemūdens radības?

Ilgu laiku okeanologi uzskatīja, ka dziļumos lielākos par 6 000 m, kur ir absolūtā tumsa, liels spiediens un temperatūra, kas tuva nullei, dzīvība nevar eksistēt. Taču zinātnieku pētījumu rezultāti Klusajā okeānā pierādīja, ka dziļumos, kuri pārsniedz 6 000 m atzīmi, eksistē milzīgas dzīvu organismu – pogonoforu kolonijas. Tas ir jūras bezmugurkaulnieku dzīvnieku tips, kura pārstāvji dzīvo garās hitīna caurulēs, kas atvērtas abos galos. Ir atklāts, ka 6 000 – 11 000 m dziļumā mīt: barofilas baktērijas, kuras attīstās tikai lielā spiedienā. No vienšūņiem var dzīvot foraminiferas, kuras ir sakņkāju apakšklases vienšūņu kārta ar citoplazmatisku ķermeni, ko ietver cieta gliemežnīca. No daudzšūņiem — daudzsaru tārpi, vienādkāju vēžīši, sānpeldes, holotūrijas, divvāku un vēderkāju gliemji. Dziļumā nav saules gaismas, nav aļģu, sāls daudzums ūdenī ir nemainīgs, temperatūra — zema, milzums ogļskābās gāzes, milzīgs hidrostatiskais spiediens (palielinās par 1 atmosfēru uz katriem 10 m).

No kā tad barojas dzelmes iemītnieki?

Dziļūdens dzīvnieku barības avots ir baktērijas, kā arī „līķu lietus” un organiskais detrīts, kas pienāk no augšas; dziļūdens dzīvnieki ir vai nu akli, vai ar ļoti attīstītām acīm, bieži — teleskopiskām; daudzas zivis un galvkāju moluski ir apgādāti ar fotosintezējošām šūnām un orgāniem. Citām formām spīd ķermeņa virsma vai tikai kāda tā daļa. Tāpēc šo dzīvnieku izskats ir tikpat briesmīgs un neiedomājams, kā apstākļi, kuros tie dzīvo. Starp tiem — atbaidoša izskata tārpi — 1,5 m gari, bez mutes un ānusa, astoņkāji – mutanti, neparastas jūras zvaigznes un mistiskas mīksmiesas būtnes divu metru garumā, kas vispār vēl nav identificētas.
Pētījumu objektu Marianas dziļvagā pietiks vēl daudziem gadiem, ņemot vērā, ka tas ir pats neiekarojamākais un noslēpumainākais mūsu planētas punkts. Atšķirībā no Everesta (8 848 m virs jūras līmeņa), kurā līdz 2011. gada nogalei cilvēki ir uzkāpuši jau vairāk kā 5 500 reizes, Čelendžera dzelmē līdz šim ir pabijuši tikai 3 cilvēki.

Neskatoties uz to, ka zinātnieki ir veikuši milzu soli Marianas dziļvagas izpētē, jautājumu nav kļuvis mazāk, parādījušās jaunas mīklas, kuras vēl ir jāatmin. Okeānu dzelme prot glabāt savus noslēpumus.

Marianas dziļvaga un Čelendžera dzelme, 9.6 out of 10 based on 67 ratings