Avots: http://haritonoff.livejournal.com

Čukča veikalā pērk lielu ledusskapi. Pārdevējs jautā: „Kāpēc Tev vajadzīgs ledusskapis? Tundrā jau tāpat visu gadu ir ļoti auksts.” Čukča atbild: „Tundrā tiešām ir auksts! Tur ir -40°C, bet ledusskapī ir +4°C. Ledusskapī es sildos!” —————————— Čukča norunā satikšanos ar citu čukču. Čukča atnāk norunātajā vietā un stāv labu laiciņu. Gaida pusstundu, stundu un tad paskatās līdzpaņemtajā termometrā un saka: „Ja līdz -38°C neatnāks, es eju mājās! —————————– Čukča brauc ar taksometru. Pēc brauciena taksometra vadītājs čukčam prasa četrus latus, bet čukča iedod tikai divus latus un piebilst: „Neaizmirsti, ka tu arī brauci!”

Kāpēc skaitliski mazā tautiņa, kura mīt Krievijas visattālākajā ziemeļaustrumu galā kļuva par milzīgās Padomju Sociālistiskās Republiku Savienības (PSRS) anekdošu varoni? Kāpēc par padomju anekdošu upuriem nekļuva citas ļoti līdzīgās galējo ziemeļu nelielās tautas, piemēram, evenki, hanti, korjaki, nanaji, mansi u.c.?

Uzziņai:

---

• Čukči ir neliela iezemiešu tauta, kura dzīvo Āzijas galējos ziemeļaustrumos. • 2010. gada Krievijas tautas skaitīšanas dati liecina, ka čukču skaits ir aptuveni 16 000. • 20. gadsimta laikā čukču skaits īpaši nav mainījies, bet to skaits pat nedaudz pieaug: 1926. gadā – aptuveni 12,3 tūkstoši, 1970. gadā – 13,5 tūkstoši, 1989. gadā – 15,1 tūkstoši. • Čukči apdzīvo milzīgu teritoriju, kura ir vairāk kā 720 000 km² liela (11 reizes lielāka par Latviju). • 2010. gadā čukču ir 27% no visiem Krievijas Čukotkas autonomā apgabala iedzīvotājiem, kuru kopējais skaits ir aptuveni 50,5 tūkstoši. Pārējo iedzīvotāju tautības: 53% – krievi, 6% – ukraiņi, 3% – eskimosi, 3% – eveni. • Lielākā daļa Čukotkas autonomā apgabala atrodas aiz Ziemeļu polārā loka, un klimats tur ir ļoti skarbs – subarktisks. Visa teritorija atrodas mūžīgā sasaluma zonā. Ziemas ilgums ir 10 mēneši. Vidējā temperatūra janvārī no – 15°C līdz – 39°C, bet jūlijā no + 5°C līdz +10°C.

Čukotkas autonomais apgabals Krievijā Avots: wikimedia.org

Čukču pārim piedzimst piektais bērns. Čukča ierodas jaundzimušo reģistrā. Uzraksta vārdu, uzvārdu. Tad ierēdnis jautā, kāda bērnam ir tautība. Čukča atbild, ka ķīnietis. Ierēdnis neizpratnē: „Kāds ķīnietis? Tu – čukča, Tev sieva – čukča, un arī četri bērni – čukči! Kā piektais bērns var būt ķīnietis?’’ Čukča lepni atbild: „Čukča izglītots vīrs, avīzes lasīt – katrs piektais bērns pasaulē ir ķīnietis!” —————————— Čukča ieiet veikalā, nopērk paniņas un tūdaļ tās pārdevējas klātbūtnē atver un izdzer. Tā trīs dienas pēc kārtas. Trešajā dienā pārdevēja ziņkārīgi jautā: „Kāpēc jūs paniņas vienmēr atverat veikalā?” Čukča atbild: „Muļķa sieviete, vai tad nebiji, šos gadus te veikalā strādādama, pamanījusi, ka uz paciņas rakstīts “Atvērt šeit!”?”

Nedaudz ieskatīsimies čukču vēsturē!

---

Čukči apdzīvo Čukču pussalu jau vismaz 4 – 5 tūkstošus gadu. Čukči pieder pie mongoloīdā tipa ar dažādām variācijām. Čukči pēc nodarbošanās un dzīves veida iedalās divās grupās. Pirmā grupa ir čukči – briežkopji, kuri pēc būtības ir nomadu ļaudis, kas klejo tundras plašumos, audzēdami ziemeļbriežus un medījot tundras dzīvniekus. Otra grupa – piejūras čukči, kuriem ir diezgan mazkustīgs dzīvesveids. Tie nodarbojas ar zvejniecību un roņu medībām. Čukči pirmo reizi ar krieviem sastapās mūsu ēras 17. gadsimtā pie Alazejas upes, kura atrodas Kolimas zemienē. Čukči, kuri klejoja pa Kolimas zemieni, nodrošinot savu iztiku, izrādīja bruņotu pretestību krievu ienācējiem. Vairāk kā 100 gadus norisinājās asiņainas sadursmes starp čukčiem un krieviem, līdz čukči tika atspiesti uz austrumiem no Kolimas upes. Čukču ģimene pie savas mājas (1816. gads). Mākslinieks: Louis Choris Arī nākošos 100 gadus bruņotas sadursmes starp čukčiem un krievu kolonistiem, kuri veidoja savas apmetnes čukču zemēs, nebija retums. Sākot ar 18. gadsimta beigām starp čukčiem un krievu apmetnēm pakāpeniski sāka veidoties miermīlīgākas un uz tirgošanos vērstas attiecības. Čukči pārdeva briežādas, dažādu zvēru kažokādas, taukus, dzīvus briežus un citu savu iegūto produkciju, pretī saņemot tēju, cukuru, tabaku, sāli un dzelzs priekšmetus.

Čukču apdzīvotības areāls (zaļā krāsā) 18. gadsimtā.
Avots: http://haritonoff.livejournal.com

Īpatnēji ir tas, ka čukči vienmēr ir uzskatījuši sevi par pārāku tautu, salīdzinot sevi ar citām kaimiņtautām. Savā folklorā čukči par ļaudīm uzskata tikai sevi un krievus. Čukči bija ievērojami kareivīgāki par savām kaimiņu tautām, piemēram, korjakiem, eveniem un eskimosiem.

Čukčs 19. beigās. Avots:http://haritonoff.livejournal.com

19. gadsimta beigās Čukotkas krastus sāka apmeklēt arī amerikāņu vaļu mednieku laivas, līdz ar to čukči bez krieviem ieguva vēl citus tirdzniecības partnerus – amerikāņus. Krievijas impērija pret čukčiem izturējās ar nicinošu pārākuma sajūtu, pilnībā ignorēja acīmredzamo faktu, ka čukči ar savu brīnumaino adaptāciju ir spējuši tūkstošu gadu garumā izveidot dzīvesveidu, kas ļauj tiem pastāvēt ļoti agresīvā vidē – bezgalīgā un sasalušā tundrā, kura pārklāta ar sniegu un salu no septembra līdz jūnijam, ka čukči ir ļoti atkarīgi no retajām dzīvnieku sugām, kas izdzīvo šādā vidē – briežiem, roņiem, suņiem, polāriem lāčiem un zivīm. Ko varēja piedāvāt krievi, kas nāk no pilnīgi citas ekosistēmas?

Līdz ar padomju varas nodibināšanos Krievijā, arī čukči sastapās ar padomju ideoloģijas un dzīvesveida spiedienu. Padomju centralizētā sistēma un kolektivizācijas centieni pakāpeniski skāra arī čukčus. Pirmkārt, piejūras čukčiem lika pārcelties uz ciematiem un dibināt zvejniecības un medību kolhozus. Ar čukčiem briežkopjiem bija sarežģītāk, jo viņu klejojošais dzīvesveids ļoti ilgi bija traucēklis padomju kolhozu sistēmai. Tādējādi, čukči ar savu dabisko dzīvesveidu, nepakļāvību un brīvdomību kļuva par padomju sistēmas anekdošu upuri. Kāpēc nepasmieties par īpatni, kurš ir atšķirīgs no padomju sistēmā noteiktā standartizētā padomju pilsoņa?

Veidojot anekdotes par čukčiem, paši krievi nereti saskārās ar klaju ģeogrāfisko un bioloģisko analfabētismu. Tipisks piemērs ir anekdote par čukču un pingvīniem. —————————– Piekrāvis pilnu pikapu ar pingvīniem, čukča dodas uz pilsētu. Pilsētas ielu krustojumā čukča jautā milicim: „Kur es varētu aizvest šos pingvīnus?„ „Kur aizvest pingvīnus? Nu ved tos uz zooloģisko dārzu!” saka milicis. „Laba doma!” saka čukča un prom uz zooloģisko dārzu. Pēc kāda brīža milicis redz čukču atkal. Un arī mašīna joprojām pilna ar pingvīniem. „Hei! Vai tad zooloģiskajā dārzā nebijāt?” jautā milicis. „Bijām. Bet tagad visi brauksim uz kino!” atbild čukča.

Nespēja saprast ne tikai čukču dabisko dzīvesveidu, bet arī to etniskās atšķirības bija par cēloni ilgstošām padomju neveiksmēm, „civilizējot” čukčus un veicot padomju kolektivizāciju. 1933. gadā bija kolektivizēti tikai 3% čukču – briežkopju un 60% piekrastes čukču. 1939. gadā kolektivizācija skāra vēl tikai 11% čukču briežkopju un jau 95% piekrastes čukču. Vēl 1941. gadā gandrīz 90% no visiem ziemeļbriežiem bija čukču privātīpašums un lielākā daļa čukču – briežkopju palika pilnībā ārpus kolektivizācijas sistēmas, pagriežot muguru mūsdienu civilizācijai, ko piedāvāja padomju iekārta. Tie stingri pieturējās pie tradicionālā nomadu dzīvesveida priekšrocībām. Čukotku kā „pasaules gala” vietu padarīja arī padomju ieslodzījuma nometņu sistēma. Tās būtību raksturo šāds padomju ēras joks:

Divi čukčas sēž tundrā pie upes un makšķerē. Viens čukča saka otram: „Pastāsti man kādu politisku anekdoti!” Otrs čukstus atbild: „Ko tu! Mūs vēl trimdā izsūtīs!”

Militāro izmēģinājumu laikā nezināmā virzienā tundrā aizlido padomju slepenā ballistiskā raķete SS-20. To meklēt dodas karavīri džipā. Tundrā sastop čukču un tam jautā: „Vai debesīs redzēji lielu liesmojošu nūju?” Čukča padomā un saka: ”Putnus redzēju, helikopteru redzēju, lidmašīnu redzēju, SS-20 redzēju, bet lielu liesmojošu nūju….neredzēju.”

Taigā pie ugunskura sēž ģeologs un čukča. Iedzer, uzkož, uzpīpē. Raisās saruna. Ģeologs čukčam vaicā: „Klau, čukča, vai tu zini, kas ir deltaplāns?” Čukča dziļdomīgi paraugās debesīs un saka: „Jā, kā nu ne. Tas ir briesmīgs putns. Vakar visu dienu šāvu, līdz tas cilvēku palaida vaļā…”

Atslēgvārdi: etnogrāfija, Krievija, tradīcijas

Iepriekšējais raksts:
Latvijas ielas. 1. daļa

Nākošais raksts:
Krustvārdu mīkla – 5