NeoGeo.lv vēlas atgādināt saviem lasītājiem dažus galvenos principus, kā iespējams orientēties mežā, ja ir sanācis apmaldīties.

---

• Vislabākais „ierocis” cīņai pret apmaldīšanos sēņojot ir lietot topogrāfisko karti vai ortofoto karti. Vispiemērotākā sēņotājam ir mēroga 1: 10 000 karte (1 cm kartē atbilst 100 m dabā). • Pirms došanās uz mežu informējiet savus radiniekus vai kaimiņus, uz kuru vietu un apmēram cik ilgi esat plānojis sēņot vai ogot, lai gadījumā, ja esat apmaldījies vai atgadījusies kāda cita neparedzēta situācija, piederīgie zinātu kur jūs meklēt. • Ja sēņot dodas gados vecāki vai hroniski slimi cilvēki, vajadzētu līdz paņemt ikdienā lietojamos medikamentus gadījumam, ja sēņošana ieilgst. • Ja dodaties sēņot mazpazīstamās vai nepazīstamās vietās, vienmēr centieties atcerēties zīmīgus orientierus (ceļa līkums, stiga, īpatnējs koks, elektrolīnija u.c.), kas atvieglotu atpakaļceļa atrašanu. Svarīgi ir iegaumēt debespusi jeb virzienu, kurā jūs dodaties no sākuma punkta. Tas jums var ļoti noderēt, ja apmaldāties. • Ja sēņojot esat sapratis, ka esat apmaldījies, tad, pirmkārt, nedrīkst krist panikā. Jānomierinās un jāmēģina pārdomāt to, kā atrast atpakaļceļu. Satraukta un bezmērķīga skraidīšana pa mežu var novest pie vēl dziļākas apmaldīšanās, spēka izsīkuma un arī traumu gūšanas. • Ja līdzi ir mobilais telefons, tad var sazināties ar ceļabiedriem vai paziņām, kuri var palīdzēt. Ja ir sazvanīta palīdzība, tad nevajag bez saskaņošanas ar palīgiem pārvietoties, jo tas var veicināt vēl tālāku aizklīšanu no palīdzības sniedzējiem. Pie tam mežā var pazust mobilo telefona sakaru zona vai izlādēties telefona baterija. Bērzlape. Foto: www.flickr.com/photos/ressaure/ • Ja nav kam lūgt palīdzību un arī jūtat, ka apmaldīšanās sekas var būt nopietnas (trauma, veselības problēmas), tad jāzvana uz vienoto ārkārtas palīdzības dienestu – 112. Jāpaskaidro sava aptuvenā atrašanās vieta, notikuma apstākļi un jāgaida palīdzība. • Ja apmaldoties esat nolēmis ar saviem spēkiem atrast atpakaļceļu, tad mēģiniet virzīties pa to pašu ceļu, kuru jūs jau esat veicis. Vērojiet savas atstātās „pēdas” – nogrieztas sēnes, iemīdītu zāli, pazīstamus orientierus u.c. • Ja iespējams, var uzkāpt kokā, tornī vai kādā citā paaugstinājumā, lai noteiktu savu atrašanās vietu un tālāko pārvietošanās virzienu. • Arī skaņas var būt noderīgas. Jūru vai lielceļu var saklausīt jau pa lielu gabalu. • Ja atceraties vajadzīgo debespusi atpakaļceļam, tad mēģiniet virzīties šajā virzienā. Tādējādi jūs varat nokļūt pie kāda no vajadzīgiem orientieriem, kuru iepriekš esat šķērsojis (ceļš, elektrolīnija, stiga, strauts u.c.). Atrodot šo orientieri, jums ir iespēja atcerēties nepieciešamo atpakaļceļu. • Debespušu noteikšanai vislabāk lietot kompasu. Jāatceras, ka vietās, kur ir spēcīgs magnētiskais lauks (piemēram, dzelzceļa un elektrolīniju tuvumā), kompass var rādīt nepareizi. Kompasa virziena nobīde var būt arī purvos. • Ja ir nepieciešams mežā noteikt vajadzīgo debespusi, bet jums nav kompasa, tad var censties „lasīt” daudzās dabas zīmes: – Ja ir redzama Saule, tad var orientēties pēc tās. Vasarā saule lec apvāršņa ziemeļaustrumu daļā, bet noriet ziemeļrietumos. Dienas vidū, kad saule atrodas visaugstāk, tā vienmēr atrodas dienvidu pusē. – Sūnas un ķērpji uz koku stumbriem un atsevišķi stāvošiem akmeņiem parasti aug ziemeļu pusē vai to klājums ziemeļu pusē ir biezāks nekā citviet. – Koku miza ziemeļu pusē parasti ir tumšāka un raupjāka. Īpaši tas ir raksturīgs bērziem. – Koku lapotne kuplāka ir dienvidu pusē. – Ilgstoša karstuma laikā priežu un egļu stumbri dienvidu pusē izdala vairāk sveķu nekā ziemeļu pusē. – Celmu gadu gredzeni savrupu augošiem kokiem platāki ir dienvidu pusē. – Skudru pūžņi parasti tiek būvēti uz dienvidiem no kokiem, celmiem un krūmiem. Turklāt uz dienvidiem vērstā skudru pūžņa mala ir lēzenāka, pret ziemeļiem – stāvāka. – Vasarās ar normālu nokrišņu daudzumu augsne pie lieliem akmeņiem un celmiem ziemeļu pusē ir mitrāka. – Ogas un augļi parasti sāk ātrāk nogatavoties koka vai krūma dienvidu pusē. – Dabas radītie orientieri var sniegt daudz noderīgas informācijas, taču pilnīgi precīzai debespuses noteikšanai vajag vienlaikus ņemt vērā vairākus no tiem. • Kad satumst, tad tālāka maldīšanās var būt riskanta, tāpēc jāierīko apmetne un jāsagaida rīts. Ja ir sērkociņi, tad var iekurt ugunskuru, lai sasildītos. Rīts ir gudrāks par vakaru. Sagaidot rīta gaismu, turpinām meklēt atpakaļceļu. • Jāatceras, ka bērniem līdz 15 gadu vecumam ir apmēram uz pusi ātrāka vielmaiņa nekā pieaugušajiem, kas savukārt nozīmē, ka viņiem ātrāk nekā pieaugušajiem kritīsies cukura sastāvs asinīs, trūks šķidruma un pazemināsies ķermeņa temperatūra, tas būtiski ietekmē bērna pašsajūtu. Tāpēc, dodoties ar bērniem sēņot, ieteicams ņemt līdzi arī nedaudz ēdamā un dzeramā.