15. gadsimtā militāro nocietinājumu vēsturē apvērsumu radīja šaujampulvera plaša izmantošana un artilērijas attīstība. Tā 14. – 15. gadsimtos uzbrukumiem viduslaiku cietokšņiem sāka izmantot lielgabalus – bombardas, kuras bija dažāda kalibra un varēja šaut ar 2,5 kg līdz 500 kg smagām metāla un akmens lodēm. Bombardas parasti šāva tiešā tēmējumā pa mērķi. Nākošā viduslaiku artilērijas attīstības fāze bija mortīru izmantošana pretinieku nocietinājumu apšaudē. Mortīras bija īsstobru artilērijas ieroči, kurus izmantoja uzbrukumiem cietokšņiem un arī cietokšņu aizsardzībai. Tie spēja šaut ne tikai tiešā tēmējumā, bet pārsvarā tika izmantotas šaušanai pa mērķiem, kuri neatrodas tiešas redzamības zonā un ir aiz šķēršļiem (cietokšņu sienām, ēkām). Šādu viduslaikiem modernu artilērijas ieroču izmantošana prasīja jaunu pieeju cietokšņu izbūvei, jo esošo cietokšņu sienas un aizsargtorņi nebija pietiekoši droši pret artilērijas apšaudi. Un risinājums tika rasts! Sākās bastionu fortifikāciju izbūve, kur cietokšņu sienas vairs netika būvētas tik augstas, taču tās bija biezākas un bieži vēl papildus nostiprinātas ar zemes vaļņiem. Torņu vietā sāka būvēt piecstūrainus bastionus. Ap bastioniem un aizsargsienām tika rakti dziļi aizsarggrāvji, kuri bija gan pildīti ar ūdeni, gan sausi. Bastioni nodrošināja to, ka daudz efektīvāk varēja nodrošināt apšaudi no nocietinājuma flangiem un tika likvidētas apšaudes „mirušās zonas”. Pareizi izvietotie bastioni nodrošināja to, ka liela daļa artilērijas uguns varēja koncentrēties apšaudei uz vienu mērķi. Laika gaitā bastionus sāka būvēt arvien lielākos izmēros. Bastionu aizsardzības sistēma 15. gadsimta beigās un 16. gadsimtā izplatījās pa visu Eiropu, nedaudz vēlāk arī eiropiešu kolonijās pa visu pasauli. Šādu bastionu cietokšņu izbūve ilga gandrīz četrus gadsimtus, līdz 19. gadsimta vidū tos pakāpeniski atzina par neatbilstošām jaunajām militārajām taktikām. 20. gadsimta sākumā daudzus bastionu nocietinājumus daudzviet pasaulē diemžēl nojauca. NeoGeo.lv vēlās iepazīstināt ar dažiem pasaules skaistākajiem bastionu cietokšņiem, kuri ir saglabājušies līdz mūsdienām.

---

Carre forts Antibā, Francijā. Uzbūvēts 16. gadsimtā. Nārdenas cietoksnis Nārdenā, Nīderlandē. Uzbūvēts 16. gadsimtā, rekonstruēts mūsdienās. Kronborgas pils Helsingērā, Dānijā. Uzbūvēta 16. gadsimtā. Labās Cerības pils (Castle of Good Hope) Keiptaunā, Dienvidāfrikā. Uzbūvēts 17. gadsimtā. Neatkarības forts Bostonā, ASV. Uzbūvēts 19. gadsimta vidū. Bourtanges forts Bourtanges ciemā, Nīderlandē. Uzbūvēts 16. gadsimtā. Makhenrija forts (Fort McHenry) Baltimorā, ASV. Uzbūvēts 18. gadsimta beigās. Almeidas cietoksnis Almeidā, Portugālē. Uzbūvēts 14. gadsimta beigās. Palmanova cietoksnis Palmanovā, Itālijā. Būvēts un pilnveidots no 16. līdz 19. gadsimtam. Džordža forts Helifeksā, Kanādā. Uzbūvēts 19. gadsimta vidū. Kasteletes cietoksnis Kopenhāgenā, Dānijā. Uzbūvēts 17. gadsimtā. Daugavpils cietoksnis Daugavpilī, Latvijā. Būvēts un pilnveidots no 18. gadsimta beigām līdz 19. gadsimta vidum. Grandiozie bastionu cietokšņi, pilis un forti ir zīmīga aizgājušo gadsimtu militārās arhitektūras vērtība. Ar ko varēs lepoties 20. un 21. gadsimta militārās nozīmes arhitektūra?

Pasaules skaistākie bastionu cietokšņi, 9.9 out of 10 based on 26 ratings

Atslēgvārdi: celtnes, tradīcijas, Vēsture