Noslēgusies aptauja par to, ar ko mūsu lasītāji saista vislielākās cerības savas pensijas nodrošināšanā. Savu viedokli izteica 100 NeoGeo.lv portāla apmeklētāji. Lūk, aptaujas rezultāti uz aptaujas jautājumu: „Ar kuru no minētiem veidiem jūs saistāt vislielākās cerības savas pensijas nodrošināšanā?”:
Pirms analizēsim aptaujas rezultātus, nedaudz ielūkosimies pagātnē. Diez vai Senās Romas militārais un politiskais līderis Gajs Jūlijs Cēzars (100. g.p.m.ē – 44. g.p.m.ē.) pirms vairāk nekā 2000 gadiem varēja iedomāties, ka viņa paša ieviestā militāro pensiju sistēma radīs nopietnas finansiālas problēmas Romas impērijai dažus gadsimtus vēlāk. Un tā līdz pat mūsdienām pensiju jautājuma risināšana ir ļoti svarīgs un jūtīgs process. Ne vienmēr un ne visur viss sanāk labi. Pirmā valsts organizēta vecuma pensiju sistēma privātajā sektorā tika ieviesta Vācijā 1889. gadā. Raksturīga iezīme Vācijai bija tas, ka sociālā apdrošināšana bija obligāta un tika balstīta uz regulārām naudas iemaksām. Gan darba devējiem, gan darbiniekiem bija jāveic šīs iemaksas. Tātad pensiju saņemšanas tiesības saskaņā ar jauno Vācijas sistēmu, balstījās uz iepriekš samaksātām iemaksām. Kam nebija iemaksu, tiem arī nebija pensijas. Dānija 1891. gadā un Jaunzēlandē 1898. gadā arī ieviesa savas pensiju sistēmas, kuras savukārt tika vērstas uz mērķtiecīgu palīdzību nabadzīgajiem. Šeit pensijas tika finansētas no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem. Tika pārbaudīts konkrēto personu nabadzības līmenis un veiktas pensiju izmaksas pēc vienotas likmes. Tātad šāda pensiju sistēma balstījās uz tradicionāliem likumiem par nabadzības samazināšanu. Turpmākajos gados vairums Rietumeiropas valstu veidoja savu pensiju sistēmu, kas līdzinājās Vācijas modelim. Savukārt anglosakšu valstis un Ziemeļeiropas valstis sekoja Dānijas un Jaunzēlandes pensiju modelim. Katra no šīm pensiju sistēmām centās atrisināt atšķirīgas problēmas. Vācu sistēmas mērķis bija saglabāt sociālo statusu darbiniekiem pēc to aiziešanas pensijā, bet Dānijas sistēmai – ierobežot nabadzību. 20. gadsimtā notiek pakāpeniska abu iepriekš minēto pensiju sistēmu tuvināšanās attīstītajās pasaules valstīs. Tās valstis, kuras balstījās uz apdrošināšanas prēmijām (Vācijas modelis), ieviesa garantēto minimālo pensiju neatkarīgi no tā, kādas iepriekšējās iemaksas cilvēks ir veicis. Savukārt valstis, kur pensiju sistēma bija orientēta uz vienādu minimālo pensiju izmaksu (Dānijas modelis) no vispārējiem valsts ieņēmumiem, atcēla kontroli par personas nabadzības apliecinājumu un papildus minimālajām pensijām ieviesa arī obligāto sociālo apdrošināšanu. Ziemeļamerikā valsts vecuma pensijas sistēma tika ieviesta salīdzinoši vēlāk. Kanādā 1927. gadā ieviesa pensiju sistēmu, kura balstījās uz iztikas līdzekļu pārbaudi un kurā netika veiktas apdrošināšanas prēmiju iemaksas. Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) dažos štatos 1920. gadā tika ieviesta pensiju sistēma, kurā arī tika veikta iztikas līdzekļu pārbaude. Līdz 1934. gadam šāda pensiju sistēma darbojās jau 28 ASV štatos. 1935. gadā ASV jau tiek radīta federālā pensiju sistēma, kuras pamatā bija sociālā apdrošināšana. Latvijas Republikā 1920. gada 26. janvārī pieņēma likumu “Par pensiju izsniegšanu karavīru ģimenēm”, kas attiecās uz Latvijas armijas kritušo vai mirušo karavīru ģimenēm. 1922. gada 13. janvārī Ministru kabinets izdeva noteikumus “Par karavīru un valsts ierēdņu un kalpotāju pensijām”, kas paredzēja pensiju piešķiršanas kārtību valsts civilā un militārā dienesta kalpotājiem, kā arī ministriem, sūtņiem un tiesnešiem. Pensijas piešķīra, ja kopējais darba stāžs sasniedza 20 gadus. 1931. gada augustā pieņēma likumu “Par pensijām”, kas papildus paredzēja pensijas valsts iestāžu darbiniekiem un privātskolotājiem, kuri bija nostrādājuši 25 gadus un bija sasnieguši 55 gadu vecumu. Tātad līdz 1940. gadam valsts garantētās vecuma pensijas Latvijā tika attiecinātas tikai uz valsts ierēdņiem un tiem pielīdzinātajām personām. Šāda pensiju sistēma aptvēra salīdzinoši nelielu iedzīvotāju daļu. Līdz ar Latvijas okupāciju 1940. gadā Latvijas pensiju sistēma tika pakārtota Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) pensiju sistēmai. Te gan jāatzīmē, ka PSRS, kura tik ļoti padomju gados cildināja savu iedzīvotāju sociālo aizsardzību, tiesības uz valsts garantētu vecuma pensiju noteica tikai 1956. gadā jeb 21 gadu vēlāk nekā to izdarīja ASV. Savukārt padomju laika kolhozniekiem garantētās un nelielās vecuma pensijas sāka izmaksāt tikai no 1965. gada. Padomju Latvijā 1956. gada 14. jūlijā stājās spēkā likums “Par valsts pensijām”, kurā tika noteikti vienoti kritēriji pensiju piešķiršanā un aprēķināšanā un ieviesta vispārēja valsts garantētu pensiju sistēma. Kolhozniekiem, kas skaitījās daļēji privātajā sektorā strādājošie, pensiju noteica tikai 1964. gadā PSRS pieņemtais likums “Par pensijām un pabalstiem”, kas stājās spēkā 1965. gada 1. janvārī. Ieviešot šo pensiju sistēmu, vecuma pensijas PSRS sāka saņemt visi attiecīgo vecumu sasniegušie (vīrieši – 60 gadus, sievietes – 55). Padomju gados darbinieki sava darba mūža laikā nekādus sociālos maksājumus šim nolūkam neveica un pensijas maksāja no valsts budžeta. Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu, pārejot uz tirgus ekonomikas principiem, mainījās arī iedzīvotāju un valsts attiecības. Līdz ar to jau 1991. gadā tika uzsākta Latvijas sociālās drošības sistēmas modeļa izstrādāšana, paredzot katra cilvēka lomu savas sociālās aizsardzības veidošanā noteiktos dzīves posmos, tai skaitā, dodoties vecuma pensijā. Kopš savas pensiju sistēmas izstrādes pirmsākumiem Latvijā ir pagājis vairāk nekā 20 gadu. Ir bijis daudz strīdu un diskusiju. Kopš 2001. gada jūlija Latvijā darbojas trīs līmeņu pensiju sistēma, kas ietver 1. līmeni (valsts obligātā nefondēto pensiju shēma), 2. līmeni (valsts fondēto pensiju shēma) un 3. līmeni (privātā brīvprātīgā pensiju shēma). Sistēmas darbības galvenais princips ir: jo lielākas sociālās iemaksas tiek veiktas šodien, jo lielāka pensija būs rīt. Visu trīs līmeņu vienlaikus pastāvēšana nodrošina pensiju sistēmas stabilitāti, jo samazina katra līmeņa iespējamos demogrāfiskos vai finansiālos riskus. Pensiju sistēmas 1. līmenī ir iesaistīti visi sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēji. Veiktās iemaksas tiek izmantotas, lai izmaksātu vecuma pensijas esošajai pensionāru paaudzei. Pensiju sistēmas 2. līmenī iesaistīto dalībnieku veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas ar viņu izvēlētā līdzekļu pārvaldītāja starpniecību tiek ieguldītas finanšu tirgū un uzkrātas konkrētā iemaksu veicēja pensijai. Pensiju sistēmas 3. līmenis nodrošina iespēju katram individuāli pēc savas izvēles veidot papildu uzkrājumus savai pensijai privātajos pensiju fondos. Šobrīd Latvijā tiesības uz vecuma pensiju ir Latvijā dzīvojošām personām, kuras bijušas pakļautas valsts obligātajai pensiju apdrošināšanai un sasniegušas likumā noteikto pensijas piešķiršanas vecumu (62 gadus), ja apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 10 gadiem. Pensiju sistēmas 2. līmenī daļa no ikviena cilvēka veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām tiek ieguldīta finanšu tirgū un uzkrāta katra 2. līmeņa dalībnieka personīgajā kontā. Piedalīšanās 2. pensiju līmenī ir obligāta tiem, kas līdz 2001. gada 1. jūlijam nebija sasnieguši 30 gadu vecumu (dzimuši pēc 1971. gada 1. jūlija). Ar laiku 2. līmenī tiks iesaistīti visi strādājošie. Savukārt tie, kas shēmas darbības sākumā bija 30 līdz 49 gadu vecumā (dzimuši no 1951. gada 2. jūlija līdz 1971. gada 1. jūlijam ieskaitot), tai varēja un joprojām var pievienoties brīvprātīgi.

Tagad par aptaujas rezultātiem.

---

Žēl, ka vairāk nekā 1/3 daļa (37%) no aptaujas dalībniekiem savas pensijas nodrošināšanā netic nekam un negaida neko. Šis ceļš ved uz strupceļu. Vecums ir neizbēgams, gaidām mēs to vai negaidām. Un arī cienīgi dzīvot grib visi, arī ļaudis pensijas vecumā. Tāpēc jāizdara viss iespējamais, lai, nonākot šajā dzīves posmā, mums būtu sajūta par to, ka mēs esam darījuši visu, lai mums būtu stabilas iztikas un dzīves garantija. Risku ir daudz, bet jātic savai veiksmei nākotnē. Prieks, ka lielākā aptaujas dalībnieku daļa (63%) dažādos veidos domā un rūpējas par savām vecumdienām. Gan stabila valsts, gan uzkrātā nauda, gan īpašumi, gan izaudzinātie bērni ir mūsu nākotnes garantija.

Paldies par dalību aptaujā! Gaidām jūsu viedokli nākamajās aptaujās!

Aptauja par cerībām savas pensijas nodrošināšanā, 8.0 out of 10 based on 12 ratings