Vēl pirms 2. pasaules kara Vācijas militārie speciālisti vērsa uzmanību uz ļoti svarīgu faktoru, kas nopietni kavēja valsts pretgaisa aizsardzību. Šis faktors bija pašas Vācijas lielās pilsētas. Šīs pilsētas tāpat kā lielākajā daļā Eiropas bija apbūvētas ar augstām ēkām, un starp šīm ēkām attālums bieži vien bija pavisam neliels vai tā nebija vispār. Arī pašas ielas, it īpaši vecpilsētu kvartālos, bija šauras. Lielo pilsētu pretgaisa aizsardzībai nepieciešamās pretgaisa zenītartilērijas baterijas, komandpunktus un novērošanas punktus saskaņā ar militāristu atzinumiem bija jāizvieto ne tikai pilsētu nomalēs, bet arī Trešā Reiha pilsētās, īpaši tādās kā Berlīne, Hamburga, Brēmene un Vīne. Tomēr šādiem pretgaisa aizsardzības objektiem pilsētās bija ļoti maz vietas. Faktiski pilsētās šādām vajadzībām varēja izmantot tikai pilsētu laukumus, parkus un stadionus. Taču arī tad apkārt esošās augstās ēkas, būves un koki būtiski ierobežoja gan zenītartilērijas šaušanas sektorus, gan mērķa identifikācijas un tēmēšanas iespējas. Bieži pretinieka bumbvedējs artilēristam bija redzams tikai dažas sekundēs, kuru laikā nebija iespējams precīzi noteikt ne tā kursu, ne attālumu, ne kustības ātrumu, kas nepieciešami precīzai zenītartilērijas šaušanai. Galu galā nacistu militāristi un inženieri risinājumu atrada. Zenītartilērijas baterijas, komandpunkti un novērotāji ir jāizvieto virs pilsētas ēku jumtiem! Tādā gadījumā tuvojošās pretinieku lidmašīnas ir pamanāmas no liela attāluma, tām var precīzi noteikt kursu, augstumu, ātrumu, gaisa kuģu tipu un uzbūvi. Tas ir ļoti svarīgi pareiza lēmuma un precīzas šaušanas nodrošināšanai. Komandieriem ir laiks pieņemt lēmumus un sniegt attiecīgas komandas. Zenitartilēristiem ir iespēja lādiņos ieregulēt pareizu detonācijas laiku, kas atkarīgs no attāluma līdz mērķim, rūpīgi sagatavoties šaušanai un precīzi atklāt uguni.

Bet kā pacelt zenītartilērijas ieročus virs pilsētas ēku jumtiem?

Dažkārt dažādu valstu militāristi zenītartilērijas vajadzībām izmantoja ēku jumtus, uz kuriem atradās gan novērotāji, gan zenītartilērijas ložmetēji un vieglie lielgabali (kalibrs 20 – 37 mm). Tomēr zenītlielgabalus ar lielāku kalibru, pilsētu parastie ēku jumti un bēniņi izturēt nevarēja. Piemēram, viena 88 mm kalibra zenītartilērijas lielgabala svars ir 8 – 9 tonnas. Vācijai 1941. gadā bruņojumā bija pat 128 mm kalibra zenītlielgabali.

Atrast risinājumu zenītartilērijas bateriju, komandpunktu un novērotāju izvietošanai virs pilsētu ēku jumtiem palīdzēja notikumi, kuri norisinājās Vācijā 20. gadsimta 30. gados. Jau 1935. gadā Vācijā arhitektam Leo Vinkelam (Leo Winkel) (1885 – 1981) radās negaidīta ideja bumbu patvertņu būvniecības jomā. Viņš ierosināja bumbu patvertnes izvietot nevis pazemē, bet tieši otrādi – izveidot tās kā garus un šaurus torņus. Drīzumā tika izbūvēti pirmie šādi torņi – bumbu patvertnes (Winkelturm) pilsētu iedzīvotājiem.

Tornis – bumbu patvertne Lībekā, Vācijā. Foto: http://www.flickr.com/photos/tracer07de/2920884345/

Tornis – bumbu patvertne Hannoverē, Vācijā. Foto: http://www.flickr.com/photos/ernstzorin/5540741134/

Tornis – bumbu patvertne Ķelnē, Vācijā. Foto: http://www.flickr.com/photos/neil74/2126309099/

Šādas bumbu patvertnes tika būvētas kā konusveida daudzstāvu betona būves, kuras pēc izskata atgādina termītu pūžņus vai raķetes. To ietilpība bija paredzēta no 300 līdz 750 cilvēkiem. Aizņemot minimālu laukumu, torņi varēja tikt būvēti diezgan tuvu sabiedriskām vietām, piemēram, pie skolām, dzīvojamiem vai rūpnieciskiem rajoniem. Iztērējot tādu pašu būvmateriālu daudzumu kā pazemes patvertnes, torņi atrisināja daudzas problēmas, kas saistījās ar lieliem zemes darbiem, gruntsūdeņiem, pazemes inženierkomunikāciju izbūvi. Iespēja, ka aviobumba uzkrīt tieši virsū tornim ir salīdzinoši neliela. Turklāt, torņa forma ir tāda, ka pat, ja bumba uzkrīt uz torņa, tā slīd gar tā ārsienu un atlec no tās bez iekļūšanas torņa iekšpusē. Pie tam noapaļotu sienu torņveida būvju, piemēram, dūmeņu, augstā izturība pret netālu esošajiem spēcīgajiem sprādzieniem, ir labi zināma un zinātniski apstiprināta. Pat Hirosimā pēc kodolsprādziena rūpnīcu dūmeņi palika stāvot, kamēr apkārt viss pārējais bija sagrauts ar iznīcinošo triecienvilni. Šie torņi tika būvēti kā monolītas dzelzsbetona būve, kuru ar šarnīriem stiprināja pie dzelzsbetona plātnes, kura brīvi gulēja uz zemes. Spēcīgu bumbu sprādzienu radītie zemes satricinājumi torņiem nebija bīstami, jo tornis tikai nošūpojās, bet nesagruva. Traģiskie 2. pasaules kara notikumi uzrādīja vēl vienu torņu – bumbu patvertņu priekšrocību. Uzlidojumu laikā, kad pēc bombardēšanas pilsētās izcēlās lieli ugunsgrēki, ļoti daudzi cilvēki pazemes patvertnēs gāja bojā, nosmokot no dūmiem. Leo Vinkeļa projektētajos torņos esošajiem cilvēkiem šādas briesmas praktiski nedraudēja. 1937. gadā Leo Vinkeļa projektētie torņi – bumbu patvertnes izraisīja lielu Vācijas gaisa spēku (vāciski: Luftwaffe, bruņoto spēku (vāciski: Wehrmacht) un dzelzceļnieku interesi. Tapa vērienīgs šo struktūru pasūtījums un tika uzcelti 80 torņi – bumbu patvertnes aviācijas un militārās rūpniecības nozares uzņēmumu, dzelzceļa infrastruktūras un militārās vadības aizsardzībai no avio uzbrukumiem. 1940. gada oktobrī A.Hitlers uzdeva sākt būvēt torņus – bumbu patvertnes Vācijas pilsētu iedzīvotāju aizsardzībai. Tika noteikts, ka vismaz 5% no kopējā iedzīvotāju skaita varētu paglābties šādos torņos. Vācijā no 1935. – 1944. gadam tika uzbūvēti apmēram 200 šādi torņi – bumbu patvertnes. Līdz mūsdienām ir saglabājies apmēram 40 šādu torņu. Turpinājumu lasiet raksta II daļā…Nacistu militārie torņi. I daļa., 9.5 out of 10 based on 37 ratings

Atslēgvārdi: celtnes, Vācija, Vēsture