Nacistu militārie torņi. II daļa

25.02.2013 |  kategorija Vēsture  |  2 komentāri draugiem.lv

Pakāpeniski Vācijas militāristi un inženieri nonāca pie secinājuma, ka torņus – bumbu patvertnes var izmantot arī pretgaisa aizsardzības vajadzībām. Tā radās doma veidot speciālus pretgaisa aizsardzības torņus (vāciski: Flakturme).
Alberts Špērs Nirnbergas Starptautiskais kara tribunāla tiesā, kurā viņu tiesāja kā Vācijas Bruņojuma un kara rūpniecības ministru un piesprieda 20 gadu cietumsodu par koncentrācijas nometņu ieslodzīto darba izmantošanu. Foto: http://commons.wikimedia.org
Dizainu pretgaisa aizsardzības torņiem veidoja A.Hitlera mīļākais arhitekts Alberts Špērs ( vāciski: Berthold Konrad Hermann Albert Speer)(1905 – 1981), kura piedāvāto torņa projektu 1940. gada augustā apstiprināja pats fīrers.
Tā 1940. gada beigās trijās lielās Trešā Reiha pilsētās (Berlīnē, Hamburgā un Vīnē) tika uzsākti pirmo pretgaisa aizsardzības torņu būves darbi.
Torņi netika būvēti kā atsevišķas ēkas, bet gan kā būvju komplekss, kas sastāvēja no diviem torņiem: • L-tornis (vāciski: Leitturm) jeb galvenais tornis, kurā izvietojās uguns vadības, kaujas koordinācijas un mazās artilērijas vienības. • G-tornis (vāciski: Gefechtsturm) jeb kaujas tornis, kurā izvietojās galvenās zenītartilērijas vienības.
Abi torņi tika būvēti atstatus viens no otra, parasti 160 – 500 m attālumā, lai izvairītos no vienlaicīgas iznīcināšanas, nodrošinātos no dūmu un apžilbināšanas traucējumiem. Abi torņi savstarpēji bija saistīti ar apakšzemes sakaru komunikācijām, nodrošināti ar autonomo elektrības un ūdens apgādi. Tagad rūpīgāk iepazīsimies ar katru no pretgaisa aizsardzības torņiem!

L-tornis jeb galvenais tornis

Abu pretgaisa aizsardzību torņu kompleksa sākotnējā darbība balstījās uz informāciju, kuru L-tornis pa sakaru kanāliem saņēma no novērošanas un radaru stacijām, kuras atradās apmēram 40 km attālumā no pilsētas. Šādas radaru stacijas bija aprīkotas ar „Freija” (vāciski: “Freya”) tipa radiolokācijas iekārtām, kuru gaisa kuģu atklāšanas rādiuss bija līdz 80 km. Šie saņemtie dati tika ievadīti L-torņa radarā, tādējādi nodrošinot informāciju par pretinieka gaisa kuģu kursu, kustības ātrumu, lidojuma augstumu un citu informāciju. L-tornī esošo radaru darbības rādiuss bija no 32 km līdz 70 km. Komandpunkts pieņēma lēmumus par pretinieka iznīcināšanas veidiem un iespējām. Tika organizēts torņa personāla (attāluma mērītāji un citu parametru noteicēji, prožektoru operatori (1,5 – 2 m diametra prožektori)) darbs, dotas komandas sagatavot zenītieročus šaušanai un noteikti kaujas uzdevumi. Arī pats L-tornis bija nodrošināts ar kaujas ieročiem un varēja piedalīties kaujā. L-torņi parasti bija apbruņoti līdz divpadsmit 20 mm kalibra vienstobra un četrstobru zenītložmetējiem.
Tālumā redzams L-tornis, priekšplānā G-tornis Berlīnē. Foto: http://commons.wikimedia.org

L-torņa zenītložmetēji. Foto: http://commons.wikimedia.org

Otrās paaudzes L-tornis mūsdienu Vīnē. Foto: http://commons.wikimedia.org

Trešās paaudzes L-tornis mūsdienu Vīnē. Foto: http://commons.wikimedia.org

Pēc konstrukcijas uzbūves L-torņi bija līdzīgi kaujas torņiem, un par to ir aprakstīts tālāk – sadaļā par G-torņiem. Būtiskākā atšķirība ir tā, ka pirmās paaudzes L- torņiem bija taisnstūra forma ar malu garumu 35 m un 70 m. Uz torņa jumta kaujas platformas atradās optiskais tālmērs, radars un vairāki lokatori. Tur tika izvietoti arī zenītložmetēji. Tornī atradās patversme vismaz 8 000 civiliedzīvotājiem.

G-tornis jeb kaujas tornis

G-torņa galvenais uzdevums bija nodrošināt precīzu šaušanu ar dažāda kalibra zenītartilērijas ieročiem un veikt pretinieka gaisa kuģu iznīcināšanu.
G-tornī esošais bruņojums: • četri lielkalibra (105 mm un 128 mm) zenītlielgabali; • astoņi 20 mm kalibra četrstobru zenītložmetēji; • divpadsmit 20 mm kalibra vienstobra zenītložmetēji.
Pirmās paaudzes G-torņi parasti bija kvadrāta formas būves ar aptuveni 70 m garām malām un 39 m augsti. Sienas un jumts bija izgatavoti no dzelzsbetona. Sienu biezums bija 2,5 m pie pamatnes un ar pakāpenisku samazinājumu līdz 2 m pie kaujas platformas. Jumta biezums bija 3,5 m, kas varēja izturēt pat tiešu aviobumbas (svars līdz 1000 kg) trāpījumu. G-tornī bija pagrabs un 6 augšējie stāvi. Tornis balstījās uz brīvi guļošas 2 m biezas betona plāksnes, zem kuras atradās pagrabs. Torņa iekšienē bija vairākas spirālveida kāpnes un 2 kravas lifti. Katram zenītlielgabalam uz torņa jumta bija nodrošināta mehanizēta munīcijas piegāde no tornī esošās munīcijas noliktavas.
Pagrabā bija rezerves daļu noliktava bruņojumam un ieroču remontdarbnīca. 1. stāvā atradās munīcijas noliktava smagajiem zenītlielgabaliem. 2. stāvā bija patversme vismaz 8 000 civiliedzīvotājiem. 3. stāvā bija dažādu materiālu noliktava. 4. stāvā bija ievietots hospitālis ar 95 gultām un 2 operāciju telpām. 5. stāvā izvietojās visa torņa kaujas vienību militārais personāls. 6. stāvā varēja patverties militārais personāls, kā arī atradās munīcijas noliktava vieglajiem pretgaisa ieročiem.
G-tornim bija savs artēziskais urbums un autonomā ūdensapgādes sistēma. Vienā no torņa telpām atradās dīzeļģenerators elektroenerģijas ražošanai un liela degvielas noliktava. Trauksmes gadījumā tornis atslēdzās no pilsētas elektroapgādes un pārgāja uz savu autonomo elektroapgādi. Tornī bija arī sava ēdnīca un maizes ceptuve.
Kaujas vienība G-tornī Berlīnē. Foto: http://commons.wikimedia.org
Pirmās paaudzes G-tornis mūsdienu Hamburgā. Foto: http://en.wikipedia.org
Otrās paaudzes G-tornis mūsdienu Vīnē. Foto: http://en.wikipedia.org
Trešās paaudzes G-tornis mūsdienu Vīnē. Foto: http://en.wikipedia.org
Kā jebkura tehniska būvei arī pretgaisa aizsardzības torņi, laikam ritot, modernizējās. Kopumā 8 uzbūvētie torņu kompleksi sevī ietvēra 3 to attīstības paaudzes. Šīs izmaiņas galvenokārt skāra G-torņu jeb kaujas torņu konstruktīvo uzbūvi, tika uzlaboti torņu kaujas spēju parametri, likvidēti atklātie trūkumi.
G-torņu jeb kaujas torņu konstruktīvās izmaiņas trijās paaudzēs. Foto: http://commons.wikimedia.org
Pirmajā paaudzē (1940 – 1942) tika uzbūvēti trīs kompleksi Berlīnē un viens – Hamburgā. Otrajā paaudzē (1942 – 1943) tika uzbūvēts pa vienam kompleksam Hamburgā un Vīnē. Trešajā paaudzē (1943 – 1945) tika uzbūvēti divi kompleksi Vīnē.

Tika plānota vēl 11 torņu kompleksu būve, bet kara apstākļos tos nepaspēja uzbūvēt. Arī daļa no 8 uzbūvētajiem torņu kompleksiem pēc 2. pasaules kara tika nojaukta, bet tomēr daļa torņu vēl ir saglabājušies Hamburgā un Vīnē. Berlīnē no 3 torņu kompleksiem ir saglabājušies tikai daži torņu fragmenti.

Torņu komplekss mūsdienu Vīnē

Mūsdienās nacistu militāros torņus izmanto dažādām miera laika vajadzībām: • Mūzikas skola un veikals, naktsklubs – Hamburgā; • Mākslas darbu glabātuve – Vīnē; • Zoo izstāde un akvārijs – Vīnē.
Vīnes L-tornis pārtapis par zoo izstādi un akvāriju. Foto: http://www.flickr.com/photos/nickandnarelle/6690460171/
Dzīvot bez kara tomēr ir krietni labāk!
VN:F [1.9.22_1171]
Raksta vērtējums: 10.0/10 (26 balsotāji)
Nacistu militārie torņi. II daļa, 10.0 out of 10 based on 26 ratings

Atslēgvārdi: ,

Iepriekšējais raksts:
Geizers
Nākošais raksts:
Zirga gaļa ēdienkartē

Komentāri

  1. Mārcis komentē:

    07.03.2013 pulkst. 22:19(#)

    Būtu ļoti interesanti uzzināt kā šie torņiem veicās darbībā.

    VA:F [1.9.22_1171]
    Vērtējums: +1 (no 1)
  2. Dimiz komentē:

    09.03.2013 pulkst. 11:12(#)

    Mārci: palasi gāmatu Berlīnes krišana. Tur ir labs apraksts par Zoo bunker, kas pēc kara tika saspridzināts, un uz kura pamatiem uzbūveja vienu no Berlīnes Zoo mājām. Principā krievi torņus mēģināja apiet, jo sašaut viņus ar lauka liegabaliem, vai tankiem bija praktiski neiespējami.

    VA:F [1.9.22_1171]
    Vērtējums: 0 (no 0)

Pievienot komentāru


Visas tiesības aizsargātas © 2013 NeoGeo.lv

kontakti: info@neogeo.lv

RSS plūsma – Raksti un Komentāri

Read previous post:
Geizers

Geizers Geizers ir karstais avots, kuram raksturīga periodiska karstā ūdens un tvaika izšaušanās no Zemes dzīlēm.

Close

Atbalstām: octa,
cukursaldi.lv