Mūsdienu pasaulē 11% no Zemes virsmas jeb 16 miljonus km2 aizņem ledāji, kuros ir koncentrēti 25 miljoni km3 ledus jeb 2/3 no Zemes saldūdens resursiem. Lai labāk iedomātos ledāju kopējo apjomu uz planētas, veiksim nelielu salīdzinājumu. Iedomājieties milzīgos Krievijas plašumus (aptuveni 17,1 miljoni km2), kurus sedz aptuveni 1,5 km bieza ledus sega. Tik liels ir kopējais ledāju apjoms uz Zemes. Ar to, kas notiks ar ledājiem nākotnē, nevar nerēķināties.

Kas ir ledājs?

• Ledājs ir liela apjoma ledus masa, kura pārsvarā veidojusies atmosfēras nokrišņu rezultātā un kura Zemes smaguma spēka ietekmēta var pārvietoties. Ledāji veidojušies ilgā laika periodā, uzkrājoties un sablīvējoties cietiem atmosfēras nokrišņiem. • Lai veidotos ledājs, ir nepieciešami divi galvenie faktori: pietiekošs nokrišņu daudzums un ilgstoša zema temperatūra. Šādi faktori ir nodrošināti teritorijās, sākot no Zemes polārajiem lokiem un virzienā uz tās poliem, kā arī augstkalnu teritorijās. Pastāv lielas atšķirības dažādās Zemes vietās starp zemu temperatūru un nokrišņu apjomu. Tā piemēram, Centrālajā Antarktīdā gada vidējais nokrišņu daudzums ir aptuveni 40 mm un vidējā vasaras temperatūra -40°C, savukārt Patagonijas ledājos gada vidējais nokrišņu daudzums ir 4 500 mm un vidējā vasaras temperatūra ledāju galos ir +15 °C.

• Ledāju teritorijās cietie atmosfēras nokrišņi uzkrājas un sablīvējas, iesākumā pārvēršoties par firnu. Firns ir blīvi sagulējies, graudains un daļēji pārkristalizējies sniegs, kas parasti ir pārejas stadija starp sniegu un ledāju ledu. Otrs ceļš, kā nokrišņi pārtop par ledu, ir, kad sniega kušanas rezultātā notiek otrreizējā ūdens sasalšana un pārvēršanās par ledu. • Parasti katru ledāju var iedalīt divās daļās. Augšējā ledāja daļa, kur notiek ledus segas uzkrāšanās (akumulācija), un zemākā ledāja daļa, kur parasti notiek ledus apjoma samazināšanās (ablācija). Ledāja augšējā daļā parasti ir pozitīva gada vidējā ledus apjoma bilance, bet ledāja zemākajā daļā – negatīva. Notiek pakāpeniska un nepārtraukta ledāja pārvietošanās Zemes smaguma spēka ietekmē, tādējādi kompensējot ledāja zemākās daļas ledus zudumus, kas rodas ledum kūstot, iztvaikojot un mehāniski sabrūkot. • Atkarībā no katra ledāja ledus apjoma uzkrāšanās un samazināšanās procesiem, notiek ledāja gala malas pārvietošanās. Ja ledus apjomi pieaug, tad ledāja mala pārvietojas uz priekšu („ledājs uzbrūk”), ja ledus apjomi samazinās – ledāja mala atkāpjas. Ja ilgstoši saglabājas līdzsvars starp ledus uzkrāšanos un samazināšanos, tad ledāja stāvoklis ilgstoši par palikt nemainīgs. • Ledājos var notikt arī lēcienveidīgi pārvietošanās procesi, kurus neietekmē ledus apjoma izmaiņas. Šādas ledāju pulsācijas ir saistītas ar procesiem pašu ledāju iekšienē vai to pamatnēs. • Dažkārt zemu temperatūru, zema atmosfēras spiediena un augstas Saules radiācijas ietekmē ledāju virspusē var veidoties interesanti, gari un asu smaiļu ledus veidojumi – penitentas. Penitentas var sasniegt pat vairāku metru garumu, un tās ir sasvērušās pusdienlaika Saules virzienā. • Pēc Mazā ledus laikmeta (mūsu ēras 14. – 19. gadsimts) beigām, kad uz Zemes valdīja nosacīti vēss klimats, ap 19. gadsimta vidu iestājās salīdzinoši siltāks klimats un ledāji uz Zemes sāka pakāpeniski atkāpties, samazināties un izzust. Laika periodā no 1950. – 1985. gadam bija salīdzinoši neilga ledāju samazināšanās pauze, ko izraisīja globālā klimata neliela atdzišana, taču kopš 1985. gada ledāju izzušanas process notiek īpaši strauji.
Ledāja samazināšanās Okeānijas augstākās virsotnes Punčak Džajas (4 884 m) apkārtnē (Indonēzija) laika periodā no 1850. gada līdz 2003. gadam. Foto: http://en.wikipedia.org