Šis NeoGeo.lv raksts ir par ieročiem. Tā kā tēma ir plaša, tad stāstīsim par vienu no ieroču veidiem – strēlnieku ieročiem. Strēlnieku ieroči tiek izmantoti ne tikai visu pasaules valstu armijās, militārajos formējumos, policijā un robežapsardzē, bet arī civilajā dzīvē. Daļā valstu atsevišķu strēlnieku ieroču veidu tirdzniecība ir legāla. Diemžēl realitātē šie ieroči nogalina vairāk cilvēku pilsoniskajā sabiedrībā, nekā kaujas laukā.

Pēc taktiskās nozīmes un darbības principiem mūsdienu ieročus var iedalīt piecās grupās: 1. Masveida iznīcināšanas ieroči 2. Raķešu ieroči 3. Artilērija 4. Strēlnieku šaujamieroči 5. Strēlnieku aukstie ieroči

Strēlnieku šaujamieročus savukārt var iedalīt divās grupās: 1. Individuālie strēlnieku šaujamieroči: • Šautene • Karabīne • Triecienšautene • Mašīnpistole • Pistole, revolveris 2. Kolektīvie strēlnieku šaujamieroči: • Patšautene • Ložmetējs • Granātšāvējs • Granātmetējs • Rokasgranātas

Strēlnieku aukstie ieroči ir: • Naži • Durkļi • Rapieri • Zobeni

Lai arī mūsdienās dažāda veida ieroči, tai skaitā stratēģiskie, ir sasnieguši augstu attīstības pakāpi un plašu izplatību, strēlnieku ieroči nezaudē savu aktualitāti, un kā agrāk ar tiem ir apbruņoti visu pasaules valstu karaspēku karavīri. Arī Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) strēlnieku ieroči ir dominējošais apbruņojuma tips. Strēlnieku šaujamieroču darbības pamatā ir pulvera enerģijas izmantošana.

Neliels ieskats strēlnieku šaujamieroču tapšanas vēsturē:

• Senajā Ķīnā un Indijā iesākumā pulveri lietoja uguņošanai un tikai vēlāk sāka izmantot militārajā jomā. Sākumā tika izgatavots pirmais lielgabals, pēc tam – arī strēlnieku ieroči. • Eiropā pirmie pulvera radītie šāvieni atskanēja 1118. gadā, kad uz aplenkto Saragosas pilsētu mūsdienu Spānijas teritorijā šāva arābi. • 1310. gadā spānieši ar šaujamieročiem padzina arābus no Gibraltāra. Tie bija gludstobra ieroči, kurus pielādēja no stobra gala ar apaļām akmens vai svina lodēm. Pulvera lādiņš šāviena brīdī tika aizdedzināts ar uguns liesmas vai sakarsētas (nokaitētas) dzelzs palīdzību. Lodes saglabāja nāvējošu spēku 50—150 soļu attālumā. • 16. gadsimta vidū šaujamieroči jau tika iekļauti daudzu Eiropas valstu armiju bruņojumā. Sākumā tās bija arkebūzas, vaļņu bises un fuzejas. • 1521. gadā parādījās jauns strēlnieku ierocis ar krama uzsitējmehānismu – muskete, pašus šāvējus sāka saukt par musketieriem. • Pirmos vītņustobra ieročus 1654. gadā izgatavoja krievu meistars Timofejs Vjatkins, tomēr gludstobra ieroči vēl ilgi palika bruņojumā. Masveidā vītņstobra šautenes sāka lietot tikai 18. gadsimtā Rietumeiropā, un tās jau spēja raidīt lodi 1000 soļu attālumā. Ar laiku šautenes tika uzlabotas, samazinot to kalibru un uzlabojot pielādēšanu. • 18. gadsimta beigās tika izgudrota patrona un aizslēga sistēmas ierocis ar krama uzsites mehānismu. Šos ieročus varēja pielādēt arī no stobra resgaļa. To konstrukcija jau bija samērā vienkārša, un tiem varēja pievienot arī durkļus tuvcīņai. • Tikai 19. gadsimta pirmajā pusē, kad tehnikas attīstība ļāva praktiski izmantot atklājumus ķīmijā, parādījās pistonu un kapseļu šautenes ar vienkāršām aizslēga sistēmām. Divvītņu stobru sistēmās varēja izmantot jau masīvākas iegarenas lodes. • 1863. gadā amerikānis Pilons izveidoja interesantas konstrukcijas pirmo magazīnas šauteni. • 1845. gadā Krievijas Tulas pilsētas ieroču rūpnīcas intrumentālās darbnīcas vadītājs Sergejs Mosins piedāvāja ļoti ērtu 3 līniju (3 x 2,54 mm = 7,62 mm) kalibra šauteni, kuru 1891. gadā Krievijas armija pieņēma bruņojumā. • 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā uz šauteņu patronas bāzes parādījās Kērtisa, Plesnera, Vinčestera, Maksima, Manlihera, Freda, Fjodorova un citu konstruktoru daudzlādiņu automātiskās šautenes. • Automātisko ieroču ēra iesākās tikai 1883. gadā ar Heirama Maksima balsta ložmetēja parādīšanos, kura darbībā tika izmantota atsitiena enerģija. • 20. gadsimta sākumā praktiski visu armiju ieroči jau tika izgatavoti šaušanai ar unitārām patronām, kurās izmantoja bezdūmu pulveri. Var uzskatīt, ka dūmu pulvera patronu ēra beidzās ar beļģu šauteni Mauser M1889 un tās kopijām citu valstu armijās. • 1915. gadā Krievijā nelielos daudzumos uzsāka Vladimira Fjodorova automātu ražošanu, kurus paspēja izmantot pat Pirmajā pasaules karā. • 20. gadsimta 20. un 30. gados daudz uzmanības tika pievērsts automātisko šauteņu un pistoļu pilnveidošanai. • 1939. gada Krievijas karā ar Somiju atklājās somu mašīnpistoļu priekšrocības salīdzinājumā ar krievu Mosina šauteni. Krievijā ātri sāka ieviest mašīnpistoles (PPD-40, PPŠ-41, PPS-43) savā bruņojumā. • Mašīnpistole ir portatīvs automātiskais ierocis, kas šauj ar pistoles patronām. Mašīnpistolēm ir samēra neliela šaušanas distance (200 m -250 m) un Otrā pasaules kara gados tās papildināja strēlnieku ieročus. Tās noderēja tuvcīņā, cīnoties ierakumos, nocietinājumos un ēkās. • Vācijā iecienītas bija Hugo Šmeisera (Hugo Schmeisser) mašīnpistoles. Svarīga loma šeit bija mašīnpistoļu vienkāršajai konstrukcijai un lētajai izgatavošanai. Tagad tās galvenokārt izmanto kā policijas ieročus. • Otrā pasaules kara gados ieroču konstruktori pūlējās apvienot šauteņu un mašīnpistoļu labās īpašības, lai, palielinot ieroča šaušanas distanci līdz 400 – 600 m, saglabātos pietiekama precizitāte un šaušanas temps. Tika radītas tā sauktās vidējās patronas, kas pēc garuma un masas ieņēma vidus pozīciju starp šauteņu un pistoļu patronām. Pateicoties šīm patronām, 1941. gadā ASV parādījās Garanda konstrukcijas automātiskā karabīne, bet Vācijā 1943. gadā Hugo Šmeisera MP-43. • Padomju armijas bruņojumā 1947. gadā pieņēma Mihaila Kalašņikova automātu AK-47 un 1949. gadā Sergeja Simonova karabīni SKS. • 70. gadu sākumā notika pāreja uz vēl mazāka izmēra un mazākas masas (5,56 mm un 5,45 mm) kalibra vidējām patronām, kuras izmantoja automātos (triecienšautenēs) un patšautenēs.

Kā jau tika minēts, strēlnieku ieroči var būt izplatīti un lietoti ne tikai militārām un dienesta vajadzībām, bet arī civilpersonu vajadzībām. Šādā gadījumā strēlnieku ieroči var tikt lietoti: • Pašaizsardzībai • Medībām • Sportam

Pēc ekspertu datiem mūsdienu pasaulē lietošanā ir no 600 – 800 miljoniem strēlnieku ieroču. Tas ir vidēji 1 šaujamierocis katram desmitajam pasaules iedzīvotājam. Vairāk nekā 1000 uzņēmumu apmēram 100 valstīs ražo strēlnieku ieročus un to munīciju. Ik gadu tiek saražoti apmēram 8 miljoni jaunu strēlnieku ieroču un 12 miljardu ložu. Ap 30% no visiem strēlnieku ieročiem ir nelegālā apritē. NeoGeo.lv iepazīstina savus lasītājus ar interesantu datu vizualizāciju par strēlnieku ieroču ražošanu visās pasaules valstīs. Izmantojot šos datus, var noskaidrot to, kādus strēlnieku ieroču apjomus gan militārām, gan civilām vajadzībām katra pasaules valsts importē un eksportē. Šī informācija ir noskaidrojama par laika periodu no 1992. līdz 2010. gadam. Datu aprēķinu ir veicis Oslo Miera izpētes institūts (Peace Research Institute), izmantojot pasaules valstu valdības iestāžu sniegtos datus. Raksta sagatavošanai izmantota informācija no Jāņa Meldera grāmatas „Ieroču un munīcijas uzbūves un darbības principi”. Strēlnieku ieroči, 9.1 out of 10 based on 18 ratings

Atslēgvārdi: cilvēki, ieroči, tradīcijas, Vēsture