Mūsdienās cilvēka uzvārds kopā ar vārdu individualizē personu. Tas gan nenozīmē, ka nesastapsiet cilvēkus ar pilnīgi vienādiem vārdiem un uzvārdiem. 1992. gadā Latvijā ieviesa personas kodu sistēmu, kura mazināja vārda un uzvārda nozīmi personas identificēšanā. Netieši personu ir iespējams identificēt arī pēc citiem kritērijiem, piemēram, dzimšanas datiem, adreses un citiem datiem. Lai identificētu personu, pamatā ņem vērā Latvijas Republikā piešķirto personas kodu, taču atsevišķos gadījumos iestādes identificē personu arī pēc pases vai identifikācijas kartes numura. Senlatvijas tautas līdz 14. gadsimtam nav lietojušas uzvārdus. Tā vietā lietoti pievārdi, kas norādīja tā īpašnieka statusu un izcelsmes vietu. Tā, piemēram, Indriķa hronikā latīņu valodā rakstītajā tekstā pieminēti šādi personvārdi: ķēniņš Viesceķis no Kokneses (rex Vetseke de Kukonoyse), kā arī ķēniņš Visvaldis no Jersikas (Vissewalde rex de Gerzika). Pēc senlatviešu kristīšanas lielākā daļa zemnieku saglabāja senos vārdus, bieži vien vienlaikus kopā ar kristībās piešķirtajiem baznīcas vārdiem jeb “krustavārdiem”. Vienlaikus pastāvēja arī pavārdi jeb iesaukas, kas varēja mainīties dzīves laikā un nepārgāja uz citiem ģimenes locekļiem. Palaikam tika lietoti arī tēva vai mātes vārdi, piemēram, Teņa tēvs, Marijas Juris. Pirmie lībiešu un senlatviešu cilmes uzvārdi vēstures avotos sastopami Livonijas pilsētās pastāvīgi dzīvojošajiem līvu un latviešu ģilžu amatniekiem. Rakstītajos avotos atrodami vairāku Rīgas pārcēlāju dzimtu uzvārdi – Raņķi, Muižeļi, Dumpji, Ozoliņi, Kalniņi, Sēļi, Kreši, Dāles, Rungaiņi. Darbojoties vāciskajā saimnieciskajā vidē, Rīgas latvieši vāciskoja kristīšanas dokumentos fiksētos vienkāršos latviskos vārdus, piemēram, Jānis (Janne). Sākās arī uzvārdu vāciskošana, piemēram, Jānis Reņģītis parakstījās kā Johann Rengiet, Sīmanis Raņķis kā Simon Ranck. Lielākā daļa šajā periodā radušos latviešu uzvārdu bija vāciskas, zviedriskas vai poliskas cilmes, piemēram, Jānis Šteinhauers (vācu: Steinhauer – akmeņkalis). Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemes guberņās (1818) un Vidzemes guberņās (1819) zemnieki drīkstēja brīvi pārcelties no vienas muižas uz citu, tāpēc radās nepieciešamība veikt precīzāku personas identifikāciju baznīcu grāmatās. Latviešu uzvārdu došanas process Vidzemes guberņā sākās 1822. gadā. Lai sakārtotu iedzīvotāju reģistrēšanu, 1826. gadā Vidzemes guberņā veica tā saukto “dvēseļu revīziju”. Līdzīgu revīziju veica 1834. gadā arī Kurzemes guberņā, un uzvārdu došana bijušajiem Kurzemes, Zemgales un Sēlijas dzimtcilvēkiem noslēdzās 1835. gadā. Dzimtcilvēku brīvlaišana un uzvārdu došana notika pakāpeniski – pirmie uzvārdus izvēlējās saimnieki, pēc tam muižu kalpi un visbeidzot – zemnieku saimniecību kalpi. Uzvārdu drīkstēja pieņemt dzimtas vecākais, un tas pats uzvārds bija jāpieņem arī viņa dēliem un mazdēliem. Ja kāds no dēliem bija uzsācis patstāvīgu dzīvi, tad viņš varēja pieņemt arī atšķirīgu uzvārdu. Ja dzimtas vecākais bija miris, tad viņa dēli drīkstēja pieņemt katrs savu uzvārdu. Pārraudzību pār uzvārdu izvēles gaitu veica zemnieku pagasttiesas un muižnieki. Zemnieki tika pēc kārtas izsaukti uz pagasta tiesu un paziņoja savu izvēlēto uzvārdu. Latgalē kā Vitebskas guberņas daļā dzimtbūšanas atcelšana notika tikai 1866.gadā, bieži vien visi viena ciema iedzīvotāji ieguva vienu uzvārdu.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanās 1918. gadā mainījās arī valsts un tās iedzīvotāju attieksme pret latviešu personvārdiem. Tika izstrādāti noteikumi par uzvārdu pareizrakstību Latvijas dokumentos. 1927. gada Saeima pieņēma “Likumu par vārdu un uzvārdu rakstīšanu Latvijas pasēs. Uzvārdus sāka lietot atbilstoši vienotām latviešu valodas pareizrakstības prasībām. Tika veicināta to uzvārdu maiņa, kas bija ar nievājamu, neglītu vai piedauzīgu nozīmi vai arī ja uzvārdi nebija daiļskanīgi, neatbilda attiecīgas personas tautībai, sastāvēja no vairākiem vārdiem vai bija pārāk plaši izplatīti. 1939. gada 21. decembrī Ministru kabinets pieņēma “Likumu par uzvārdu maiņu”, kura 2. pantā bija minēts, ka pie uzvārdu maiņas latviešu tautības pilsoņiem jāizvēlas vienīgi latviski uzvārdi. Nelatvieši nevar izvēlēties latviskus uzvārdus. Tā nu katrs no mums līdz mūsdienām ir nonācis ar savu uzvārdu.

Kādi ir Latvijas un citu valstu izplatītākie uzvārdi?

Pēc Latvijas iedzīvotāju reģistra datiem visizplatītākie uzvārdi mūsdienu Latvijā ir – Bērziņš, Kalniņš, Ozoliņš, Jansons, Ozols, Liepiņš, Krūmiņš, Balodis, Eglītis un Zariņš.

Ir izveidota kartes ar Eiropas valstu, Lielbritānijas reģionu un ASV štatu izplatītākajiem uzvārdiem.

---

Eiropas izplatītāko uzvārdu karte

Lielbritānijas reģionu (bez Ziemeļīrijas) izplatītāko uzvārdu karte

ASV štatu izplatītāko uzvārdu karte

Saite uz karti pilnā apmērā. Mūsu uzvārdi kaut ko vēsta par mums. Par mūsu senčiem, izcelsmi un likteņiem. Vai mēs spējam to saprast? Izplatītākie uzvārdi, 9.7 out of 10 based on 42 ratings

Atslēgvārdi: cilvēki, Latvija, tradīcijas