Arktika ir ģeogrāfisks Zemes reģions, kas aptver lielas teritorijas ap Ziemeļpolu. Arktikas dienvidu robežas sniedzas līdz pat tundras dienvidu robežai Eirāzijas un Ziemeļamerikas kontinentos, ietverot daļu no Kanādas, Krievijas, Grenlandes, ASV, Norvēģijas, Zviedrijas, Somijas un Islandes teritorijām. Arktikā atrodas Ziemeļu Ledus okeāns ar salām, kā arī nelielas daļas no Atlantijas un Klusā okeāna.

Interesants fakts. Ziemeļpolā nav debespušu – uz visām pusēm ir tikai dienvidi!

Arktikas kopējā platība ir ap 27 miljoniem km² vai ap 5,3% no visas Zemes kopējā virsmas laukuma. Dažkārt Arktikas dienvidu robežu nosaka pa Ziemeļu polāro loku (66° 33′ 44” ziemeļu platuma), tad Arktikas platība ir ap 21 miljoniem km². Klimatiskie apstākļi Arktikā ir ļoti skarbi – no vidējās temperatūras 0°C vasarā līdz vidējai temperatūrai ziemā ap – 40°C. Dažkārt ziemā temperatūra nokrītas pat līdz – 68°C. Bieža parādība ir spēcīgi vēji ar sniegputeņiem. Arktikā jūras un okeāni pārsvarā ir klāti ar ledu. Ziemas periodā ledus klāj ap 11 miljonus km² ūdeņu, bet vasarā – ap 8 miljonus km². Sezonāli no sniega un ledus brīvajās sauszemes teritorijas ir tundras nabadzīgā veģetācija (ķērpji, sūnas, dažas zāļu un krūmu sugas) un lielas teritorijas klāj arī arktiskie tuksneši. Arī dzīvnieku pasaule ir pieticīga – savvaļas ziemeļbrieži, vilki, lapsas, zaķi, baltie lāči (polārlāči) un dažas putnu sugas. Tundrās ir daudz asinssūcēju kukaiņu.

Interesants fakts. Dažkārt gadās, ka cilvēki jauc Arktiku ar Antarktīdu. Antarktīda ir kontinents dienvidu puslodē un uz tā atrodas Dienvidpols. Antarktīda pēc platības ir lielāka par Austrālijas kontinentu. Arktikas lielāko daļu aizņem Ziemeļu Ledus okeāns.

Tiek lēsts, ka Arktikas dzīlēs atrodas milzīgi naftas un gāzes krājumi. Tur varētu būt līdz pat trešdaļai pasaules neizpētīto naftas un gāzes resursu. Arktikā varētu atrasties arī citu derīgo izrakteņu iegulas. Arktikas jūrās ir lieli zivju krājumi. Lai arī globālās sasilšanas dēļ strauji kūst Arktikas ledāji, tas vienlaikus rada kolosālas iespējas jaunu jūras kuģu ceļu izveidei. Ir veikti izmēģinājuma braucieni, kas apliecina teorētiskos aprēķinus, ka caur Arktiku ceļš no Eiropas līdz Āzijai ir par 40% īsāks, līdz ar to finansiāli daudz izdevīgāks. Šādu jaunu Arktisko jūras ceļu izveide būtu ne tikai ekonomiski izdevīga, bet arī savā ziņā drošāka, jo apiet pirātu pilno Arābijas jūru un Indijas okeānu (skat. rakstu Somālijas pirāti). Vienlaikus eksperti tomēr pašreiz uzskata, ka šajos Arktikas jūras ceļos glābšanas iespējas ir ierobežotas, jo nav sastādītas pilnīgas šo ūdeņu kartes un kuģu ceļu apdraud arī peldošie leduskalni. Pēc daudzu zinātnieku domām, globālās sasilšanas rezultātā tuvāko 40 – 60 gadu laikā Ziemeļu ledus okeānā varētu izkust visi ledāji. Šāda ir nezināmā un aukstā, bet vienlaikus bagātā un iekārojamā Arktika. Daudzus tūkstošus gadus Arktika skaitījās „mirusi zeme” – nepiemērota cilvēku dzīvei. Lai arī Arktikas dienvidu teritorijas apdzīvoja nedaudzas ziemeļu tautu ciltis (inuīti, čukči, evenki, korjaki, ņenci, sāmi u.c.), tomēr Arktika bija praktiski neapdzīvota. Attīstoties kuģošanas iespējām un cilvēku zināšanām, jau 15. un 16. gadsimtā cilvēki sāka ceļot uz tālām ziemeļu salām, zīmēt kuģu ceļu kartes un iepazīt plašos ledājus. Sastopoties ar milzu klimatiskajām un Arktikas izpētes grūtībām, izcilais norvēģu polārpētnieks F.Nansens Arktiku nosauca par „Ledus šausmu valsti”. Barova, Arktika Īpaši aktīva Arktikas izpēte sākās 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. 20. gadsimta vidū valstis, kuras robežojās ar Arktiskiem apgabaliem, uzsāka pastiprināti izrādīt interesi par Arktikas teritoriju apgūšanu.

Daži piemēri valstu cīņām par Arktiku: • 20. gadsimta 50. gados pretendēt uz Ziemeļpolu sāka Kanāda. Starptautiskās tiesas lēmums bija, ka Kanāda var pretendēt uz Ziemeļpolu, ja 100 gadu laikā neviena valsts nespēs pierādīt, ka Ziemeļu Ledus okeāna dibens pieder kādai no valstīm. • 2004. gadā Dānija sāka pretendēt uz Ziemeļpolu, jo Grenlande ir savienota ar Ziemeļpolu ar 2 000 km garu zemūdens Lomonosova grēdu.

Pašreizējie starptautiskie likumi nosaka, ka nevienai valstij nepieder Ziemeļpols un ap to pieguļošie ledāji. Piecām valstīm (Krievijai, ASV, Kanādai, Norvēģijai un Dānijai (Grenlandei)), kas piekļaujas Arktiskiem ūdeņiem, ir noteiktas tiesības uz ekonomisko zonu, kas ir 200 jūras jūdzes jeb 370 kilometru no attiecīgās valsts krasta. 1982. gadā pieņemtā ANO Jūras tiesību konvencija nosaka, ka jebkura valsts var prasīt savas ekonomiskās zonas palielināšanu, ja tā spēj pierādīt, ka tās kontinentālais šelfs (valsts sauszemes daļas zemūdens turpinājums) iziet ārpus ekonomiskās zonas robežām, kas ir 200 jūras jūdzes jeb 370 kilometru no krasta. Šī 1982. gada ANO Jūras tiesību konvencija deva iespējas ieinteresētajām valstīm, pamatojoties uz Ziemeļu ledus okeāna dibena izpētes rezultātiem, pretendēt uz plašām papildus teritorijām Ziemeļu ledus okeānā. Piemēram, Krievija cenšas pierādīt, ka Lomonosova un Mendeļejeva zemūdens grēdas ir tās kontinentālā šelfa turpinājums. Ja tas izdotos, Krievijas ekonomiskā zona Ziemeļu Ledus okeānā paplašinātos par vairāk nekā miljonu kvadrātkilometru, bet naftas krājumi papildinātos par 75 miljardiem barelu, kas ir vairāk nekā visas Krievijas pašreizējās naftas rezerves kopā. Savas politiskās un ekonomiskās ambīcijas Krievija nodemonstrēja 2007. gadā, kad Ziemeļpolā ar zemūdenes palīdzību novietoja Krievijas valsts karogu. Šis žests nepārprotami norādīja: «Arktika pieder Krievijai.»
Diskusijas par atsevišķām Arktikas teritorijām notiek starp visām ieinteresētajām valstīm: Krieviju, ASV, Kanādu, Dāniju (Grenlandi) un Norvēģiju. 2010. gadā atrisinājās 40 gadus ilgušais konflikts starp Norvēģiju un Krieviju par robežām Barenca jūrā.

Daži piemēri par neatrisinātiem teritoriāliem strīdiem Arktikā: • Kanādas un Dānijas (Grenlandes) strīds par nelielu Hansa salu Neirsa šaurumā; • Kanādas un ASV strīdi par jūras robežām Boforta jūrā; • Kanādas un ASV domstarpības par kuģošanas jautājumiem Kanādas ziemeļiem pieguļošajos ūdeņos.

1996. gadā, lai sabalansētu Arktikas attīstību un risinātu vides aizsardzības jautājumus, tika nodibināta Arktikas Padome. Padomes dalībvalstis ir Kanāda, Dānija (Grenlande), ASV, Krievija, Somija, Īslande, Norvēģija un Zviedrija. Bez šīm valstīm ir arī tā sauktie pastāvīgie dalībnieki – vairākas vietējo iedzīvotāju apvienības. Iepriekš minētās valstis nav vienīgās, kas apzinājušies Arktikas lielo potenciālu. Uz novērotāja statusu Arktikas padomē ir pieteikušās arī Ķīna, Itālija, Japāna, Singapūra un Koreja. Pašreizējie starptautiskie likumi nosaka, ka Arktikas teritoriju nedrīkst izmantot militāriem mērķiem – būvēt kara bāzes, veikt masu iznīcināšanas ieroču izmēģinājumus, veikt militāro lidmašīnu pārlidojumus. Tomēr Arktikā un tai pieguļošajās teritorijās atrodas gan atomieroču izmēģinājumu poligons (sala Novaja Zemļa, Krievija), gan militāro kuģu bāze (Murmanska, Krievija), gan ASV un Krievijas raķešu uzbrukumu brīdināšanas un pārtveršanas sistēmas. Matočkin Šar, Novaja Zemļa, Krievija ANO pagaidām nav apstiprinājusi nevienas valsts privileģētas tiesības Arktikā. Jācer, kas tas netiks darīts arī turpmāk. Arktikas dabas un ekonomiskais potenciāls ir milzīgs, tāpēc svarīgi ir to apsaimniekot atbildīgi. Vides aktīvisti brīdina par smagām sekām, ko var izraisīt pārāk strauja un neapdomīga Arktikas resursu izmantošana un kuģu avārijas tās tuvumā. Kā īpašs drauds būtu iespējamās atomkatastrofas, kuras varētu izraisīt peldošās atomelektrostacijas, ko darbībai Arktikā būvē Krievija.

Uzziņai. Krievija būvē pasaulē pirmo uz ūdens peldošu atomelektrostaciju, kura piegādās enerģiju kuģubūves kompānijai, kura ražo atomzemūdenes. Peldošā atomelektrostacija tiek būvēta kādā ostā Krievijas ziemeļos. Krievija līdz 2015. gadam plāno uzbūvēt kopā septiņas šāda veida atomelektrostacijas.

Arktikas vides aizsardzība un saprātīga apsaimniekošana ir visas cilvēces atbildība. Līdz ar to nākotnē nav izslēdzama arī globāla līmeņa Arktikas pārvalde. Cīņa par Arktiku, 9.8 out of 10 based on 29 ratings