Kurzemes un Zemgales hercogiste 1561. gadā. Avots: http://vesture.eu
Kurzemes un Zemgales hercogiste bija Polijas karalistes un Lietuvas lielkņazistes federālās monarhijas (Žečpospoļita) province vai vasaļvalsts. Hercogistes izlēņošana notika Žečpospoļitas Seimā, kur visiem hercogiem bija jādod uzticības zvērests, pēc kura norisinājās ievadīšana hercoga varā. Hercogam kā vasalim bija jāpiedalās karaļa rīkotajos karagājienos un jāpakļaujas karaļa izsludinātajai hercogistes satversmei, kuru hercogam nebija tiesību mainīt. Svarīgākajos pārvaldes jautājumos bija jāprasa karaļa atļauja. Hercogam piederēja monopoltiesības uz naudas kalšanu, metālu ieguvi un dzintara ieguvi. Tas iecēla ierēdņus un piešķīra pilsētu tiesības. Kurzemes un Zemgales hercogiste pastāvēja vairāk kā 230 gadus, līdz 1795. gadā tā tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā.
Kurzemes hercogs Jēkabs Ketlers (1642.-1682.). Avots:http:wikipedia.org
Savā pastāvēšanas laikā Kurzemes un Zemgales hercogisti pārvaldīja 13 hercogi, no kuriem visslavenākais, protams, ir hercogs Jēkabs.
Jēkabs fon Ketlers (Jakob von Kettler) dzimis 1610. gadā un sava mūža 72 gados iemantoja leģendāru slavu Latvijas vēsturē. Par Kurzemes un Zemgales hercogu Jēkabs tika apstiprināts 1642. gada 16. augustā. Hercogs Jēkabs miris 1682. gadā.
Jēkabs hercogistē uzlaboja lauksaimniecību, attīstīja rūpniecību, tirdzniecību un kuģubūvi. Tika noslēgti tirdzniecības līgumi ar Dāniju, Franciju, Venēciju, Portugāli, Holandi, Angliju, Spāniju un daudzām citām zemēm, ieskaitot Osmaņu impēriju.
Šādai aktīvai hercogistes tirdzniecībai ļoti nepieciešami bija brīvi un droši transporta ceļi. Kā nopietns un traucējošs šķērslis hercogistes jūras tirdzniecības aktivitātēm bija Rīgas pilsēta, kas ietilpa Zviedru Vidzemes sastāvā.
Zviedru Vidzeme bija viena no Zviedrijas provincēm, un tā izveidojās pēc Polijas – Zviedrijas kara 1629. gadā un pastāvēja līdz 1721. gadam. Provinces teritorija ietvēra Vidzemi, Sāmsalu, Muhu, Kihnu un Roņu salas un Igaunijas dienvidu daļu. Galvaspilsēta bija Rīga.
Rīgai bija monopoltiesības jūras tirdzniecībā, ko Rīgas rāte cītīgi sargāja. Saskaņā ar dažādiem aktiem un līgumiem, kas slēgti jau no Rīgas dibināšanas, visiem kuģiem un precēm, ko tie ieved, bija jāiet caur Rīgas ostu. No Daugavas augšteces nākošo eksportpreču muitošana un pārkraušana ienesa lielus ienākumus gan Rīgas pilsētas, gan Zviedrijas valsts kasē.
1660. gadā Hercoga Jēkaba galvā dzima vērienīga un drosmīga doma – izmantojot Zemgales un Kurzemes upju tīklu, pa Daugavu nākošo tirdzniecības laivu maršrutu novirzīt, apejot Rīgu! Iespējams, ka hercogs Jēkabs šai idejai iedvesmu guva no 17. gadsimta dižākās inženiertehniskās būves projekta – Karaliskā Langedokas jeb Dienvidu kanāla (Canal du Midi) Dienvidfrancijā.
Dienvidu kanāls Francijā. Avots:http://roisoleil2.blogspot.com/
240 km garais Dienvidu kanāls savienoja Tulūzu ar Vidusjūru un bija franču inženiera Pjēra Pola Rikē lolojums. Izmantojot jau esošos dabiskos un mākslīgi radītos iekšzemes ūdensceļus, Francijas kuģi tagad varēja kursēt starp Atlantijas okeānu un Vidusjūrā, izvairoties no pirātiem bagātās Spānijas piekrastes. Kanāla būvē bija iesaistīti 12 tūkstoši strādnieku, kas četrpadsmit gados būvi pabeidza. Vienīgie darbarīki bija lāpstas, ķerras un cērtes. Strādnieku darbs bija tik labi organizēts, ka celtniecības tempi pārsteidz pat mūsdienu speciālistus. Kanālu ekspluatācijā nodeva 1681. gadā.
Apejot Rīgu un savienojot Daugavas, Lielupes un Ventas baseina ūdensceļus, tiktu radīta konkurence Rīgas ostai. Krietna daļa ienākumu no Daugavas augšteces nākošo eksportpreču muitošanas un pārkraušanas nonāktu hercogistes kasē. Šā mērķa sasniegšanai tika izstrādāts vērienīgs jaunā ūdensceļa izveides projekts!
Jaunajam ūdensceļam vajadzētu sākties Daugavā pie Dunavas ciema. Šeit Daugavā ietek neliela tās pieteka Eglona (Eglaine), kuras platums lejtecē ir ap 4 -5 m. Eglonas (Eglaines) kopējais garums ir 36 km, un tās platums vidēji ir ap 2 – 3 m. Tālāk Eglonas (Eglaines) upi tika plānots savienot ar Vilkupi. Lai to nodrošinātu, bija jāizrok kanāls. Kanāla rakšana tika uzsākta, un tas tika izrakts 1668. gadā. Mūsdienās Aknīstes novada Asares pagastā ir izveidota Hercoga Jēkaba taka, kas iet gar Vilkupi, pāri tai un gar šo kanālu. Tālāk jaunais tirdzniecības ceļš pa Vilkupi nonāk Dienvidsusejā.
Dienvidsusēja. Avots: http://jonins.mii.lu.lvHercogs Jēkabs Kaugurciemā bija izveidojis ostu un vairākas preču noliktavas. Kaugurciema osta piederēja pie tā sauktajām „aizliegtajām” ostām. Nelegālas darbības pieskaņu Kurzemes mazajām ostām, kuras izmantoja kabotāžas kuģniecībā, radīja Rīgas pilsētas monopoltiesības jūras tirdzniecībā, kuras Rīgas rāte rūpīgi uzmanīja. Rīgas rātes protestus izpelnījās pat Ventspils un Liepājas ostu dibināšana, kur nu vēl mazās Kauguru, Ragaciema, Plieņciema un Engures ostas! Taču Rīgas protesti un pat vairāku kuģu arests Kaugurciemā neapturēja hercogu Jēkabu laikā no 1651. līdz 1689.gadam mazajā Kaugurciema ostā izkraut un iekraut vairāk nekā 130 kuģu. Kaugurciemā ieveda franču sāli, tabaku, vīnu un siļķes… Savukārt izveda kuģu kokus, ozola baļķus un plankas, darvu, labību (auzas, rudzus, miežus), linsēklas. No Kaugurciema ostas tika piegādāti kokmateriāli Ventspils kuģu būvētavai. No noliktavām, kas atradās zvejnieku ciemā, preces ar pajūgiem veda uz Sloku, no kurienes ar laivām veda tālāk uz Jelgavu, Lietuvu un Poliju.
Nākošais posms hercoga Jēkaba tirdzniecības ceļu izveidē saistījās arī ar tālāku virzību pa hercogistes teritoriju uz Ventu un tālāk uz jūru. Lai to panāktu, no Kaņiera pa Slocenes upi tirdzniecības ceļš virzītos cauri Valguma ezeram, tālāk gar Tukumu un pie Jaunsātiem vajadzētu izveidot kanālu, kas Sloceni savienotu ar Abavu. Tālāk pa Abavu cauri Kandavai, Sabilei un Rendai tirdzniecības laivas nonāktu līdz Ventai. Iepeldot Ventā, tirgotāju laivas dotos uz tās lejteci, kur Ventspilī nokļūtu līdz Baltijas jūrai. Jāapbrīno hercoga Jēkaba uzņēmība un domas diženums! Var jau būt, ka hercogam Jēkabam šis plāns būtu izdevies, ja vien tas nebūtu pretrunā ar Rīgas tirgotāju un Zviedrijas valsts interesēm. Diemžēl sarežģījumi hercogistes ārpolitiskā, pēctecības trūkums un Zviedrijas draudi liedza šo ieceri īstenot. P.S. Paldies mūsu lasītājam Oto par šī raksta interesantās tēmas pieteikumu!Hercoga Jēkaba iekšzemes ūdensceļu plāns,
pAnda
Vai tik Oto šo informāciju nevajadzēja kāda uzdevuma risināšanai? Es pats arī mēģināju saprast, kā tas ceļš ir gājis no Kaņiera līdz Vilkupei…
Paldies par šo vizualizāciju!
NeoGeo.lv
Jebkuru portālā NeoGeo.lv ievietoto informāciju jebkurš interesents var lietot savu mērķu un ieceru sasniegšana, ja tas nav pretrunā ar http://neogeo.lv/?page_id=36
Paldies visiem labo ideju rosinātājiem un atbalstītājiem!
Oto
Paldies. Nekāda zemteksta nebija, nevarēju atrast nekur vizualizāciju šim grandiozajam plānam. Aktualitāte nav zudusi ņemot vērā tagadējās Daugavas rakšanas afēristus.
Tito
Kartē tiešām labi parādīts tas iecerētais ceļš. Līdztekus vērā ņemams stāsts ir par to, kā Hercogs Jēkabs gribēja veidot ūdensceļu apkārt Ventas rumbai(Kuldīga). Kanāls tapa, bet reāli kuģi cauri tā arī negāja.
Ess
Jā liels paldies par šo rajstu ļoti interesanti!:)
Ess
Atvainojos par kļūdu! Domaju tajā vieta kur rakstīts rajsti=rakstu! Kam gan negadās!
Atis
Paldies par rakstu! Ļoti labi ka ir cilvēki kurus interesē vēsture, jo bez tās nav nākotnes. Daudzas lietas tomēr līdz šim nav skaidras. Patiesība ir kaut kur netālu. Vai raksta autors ir redzējis 18 gds. kartes? Kāpēc tiek lietota karte, kura attēlo mūsdienu ģeogrāfiju, bet ne to laiku, kad tiek aprakstīti šie notikumi? Protams tās kartes ir neprecīzas tomēr atklāj būtību pavisam citā gaismā – Kaņiera ezers, Ķemeru purvs un Slokas ezers kartēs redzams kā liels jūras līcis, kurā ietek Lielupe (tā sazarojas 2 daļās). No tā tālāk var izdarīt pulku secinājumu par !!!
NeoGeo.lv
Atbilde Atim.
Paldies par labiem vārdiem!
Kaņieris, Slokas ezers un Ķemeru purvs atrodas Piejūras zemienē un tos no Rīgas līča norobežo vairākas kāpu rindas, kas iezīmē senās Litorīnas jūras krastus. Tai atkāpjoties, veidojušies piekrastes lagūnu ezeri un purvi. 17. gadsimtā tas bija tieši tā pat kā mūsdienās un šīs teritorijas nebija pārklātas ar līča ūdeņiem.
Lielupe līdz 17. gadsimta beigām ietecēja Daugavā, bet 1697. gadā stipras vētras laikā Lielupe pārrāva piekrastes kāpas un izveidoja sev gultni ietekai tieši Rīgas jūras līcī.
Seno laiku kartogrāfi to visu attēloja daudz vienkāršāk un ar karšu precizitāti ir kā ir.
Par seno laiku kartēm NeoGeo.lv noteikti nākotnā kaut ko uzrakstīs!
esmujanis
Paldies NeoGeo un Oto vai otrādi!
Skatos balticmaps.eu, starp Sloceni un Abavu redzams Purmaļu grāvis. Vai tas arī nav Jēkaba izrakts kanāls? No texta it kā varētu būt.
Bonkajs
Nedaudz pietrūkst analīzes par šāda ūdensceļa izveides praktisko pusi – cik daudz un kur būtu jārok, jābagarē, kādi būtu ūdens kritumi utt. 🙂 Bet visumā prieks lasīt 🙂
Aigars
Rakstam par tik plašu tēmu derētu gan kādas literatūras atsauces. Jo lielākā daļa faktu un pat reāliju paliek nepieminēti.