1918. gada 18. novembrī Latvijas Tautas padome proklamēja Latvijas Republiku kā neatkarīgu un patstāvīgu valsti, īstenojot tautas pašnoteikšanās principu.
Latvijas Tautas padomes loceklis Atis Ķēniņš Latvijas proklamēšanas svinīgajā sēdē uzsvēra: „Tautas ieņem savas sensenās mītnes un nodibina valstis savās etnogrāfiskās robežās uz apvienošanās un pašnoteikšanās pamatiem. Tas dod latviešiem no Kurzemes, Vidzemes un sengaidītās Latgales sasniegties rokās apvienotās Latvijas vidū. Latvijas brīvības karogu tātad saņemam ne no varas – bet no taisnības dievietes rokas.”

Tautu pašnoteikšanās principa saturā ietilpst 3 elementi:
1. Pašnolemšanās tiesības
Tas nozīmē tautas tiesības brīvi un patstāvīgi lemt par savu politisko statusu,
pievienojoties kādai citai valstij uz autonomijas pamatiem vai arī atdaloties no citas valsts un dibinot savu patstāvīgu valsti saskaņā ar nacionālo tiesību normām.
2. Pašorganizēšanās tiesības
Tās ir tiesības brīvi un patstāvīgi noteikt savas valsts iekārtu konstitūcijā, kas pieņemta tautas nobalsošanā vai satversmes sapulcē.
3. Pašvaldīšanas tiesības

Tās ir tiesības īstenot valsts varu saskaņā ar konstitūcijas noteikumiem.

Tautu pašnoteikšanās tiesību ideja būtiski attīstījās Pirmā pasaules kara gados 20. gadsimta sākumā. Līdz tam valstis veidojās uz iekarojuma tiesību, nevis tautu pašnoteikšanās principa pamata.

1945. gadā tautu un nāciju pašnoteikšanās tiesības tiek nostiprinātas Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) statūtos.

20. gadsimta laikā desmitiem tautu visā pasaulē ir pasludinājušas un izcīnījušas savas pašnoteikšanās tiesības. Somi, latvieši, igauņi, lietuvieši, islandieši, gruzīni, maltieši, somālieši, kuveitieši un daudzas citas tautas ieguva neatkarību un savas valstis.
21. gadsimtā tautu pašnoteikšanās process turpinās. Piemēram, 2006. gadā Melnkalne pasludināja savu neatkarību un atdalījās no Serbijas, savukārt Dienvidsudāna, kurā notika neatkarības referendums par atdalīšanos no Sudānas, 2011. gadā kļuva par neatkarīgu valsti.

Kura pasaules tauta nākošā iegūs savu valsti?

Daudzas pasaules tautas vēlas savas neatkarīgas valsts izveidi. Piemēram, franciski runājošās Kvebekas provinces iedzīvotāji Kanādā, skoti Lielbritānijā, flandrieši un valoņi Beļģijā, kurdi Turcijā, Irānā, Irākā un Sīrijā, Padanijas reģiona iedzīvotāji Ziemeļitālijā.

Šoreiz NeoGeo.lv iepazīstinās ar Spānijas reģionu Kataloniju, kuras centieni uz pašnoteikšanos ir vieni no visreālākajiem mūsdienu pasaulē.
• Katalonija (kataloniešu valodā: Catalunya, spāniski: Cataluña) ir Spānijas Karalistes autonomais apgabals, kurš izvietojas Pireneju pussalas ziemeļaustrumos.

Katalonijas izvietojums Spānijā. Foto: http://en.wikipedia.org

• Bez Katalonijas autonomā apgabala Spānijā katalonieši par savām vēsturiskām teritorijām uzskata pierobežā esošo Francijas rajonus jeb Ziemeļu Kataloniju, Itālijas Sardīnijas salu, Andoru, kā arī teritoriju gar Vidusjūru Valensijā.

Katalonijas vēsturiskās teritorijas. Foto: http://en.wikipedia.org

• Iedzīvotāju skaits Katalonijā – 7,56 miljoni (2012. gads) jeb gandrīz 4 reizes vairāk nekā Latvijā.

• Katalonijas platība – 32 114 km2 jeb apmēram 2 reizes mazāka par Latviju.

• Katalonijas autonomā apgabala galvaspilsēta ir Barselona.

• Katalonijā jau vēsturiski bija attīstīta spēcīga nacionālās neatkarības ideja un vairākkārt ir bijuši mēģinājumi izveidot neatkarīgu nacionālu valsti.

• 1871. gadā Katalonija cenšas atdalīties no Spānijas, taču ilgstošu pārrunu rezultātā paliek Spānijas Karalistē.

• 20. gadsimta trīsdesmitajos gados atkal ir mēģinājums iegūt neatkarību, taču Spānijas pilsoņu kara laikā Katalonija atbalsta Spānijas centrālās varas cīņu pret diktatoru Fransisko Franko. Diktatūrai uzvarot, notiek vērienīgas represijas pret kataloniešiem, kas vēl vairāk nostiprina neatkarības ideju.

• Kopš 1979. gada Katalonijai ir sava valdība.

• 2006. gadā Katalonija panāk lielākas tiesības autonomā apgabala finanšu jautājumu risināšanā.

• Mūsdienās katalonieši ir panākuši savas autonomijas izveidi, kataloniešu valodai piešķirts oficiālās valodas statuss un atzīts tas, ka katalonieši un spāņi ir dažādas nācijas.

Katalonijas neatkarības atbalstītāju gājiens 2010. gadā. Foto: http://www.flickr.com/photos/rcsj/

• Katalonija ir Spānijas ekonomiski visattīstītākais reģions, tāpēc tās iedzīvotājus neapmierina tas, ka liela daļa no Katalonijas ieņēmumiem tiek pārdalīti citiem Spānijas reģioniem.

• Katalonijas iekšzemes kopprodukts (IKP) uz 1 iedzīvotāju ir pielīdzināms Somijas, Dānijas, Vācijas, Lielbritānijas vai Austrijas rādītājiem.

• Galvenais Katalonijas ekonomikas dzinējspēks ir tekstilrūpniecība, autobūve, ķīmiskā un farmaceitiskā ražošana.

• Katalonijai praktiski nav nekādu derīgo izrakteņu. Lauksaimniecībā strādā apmēram 3% darbaspējīgo iedzīvotāju, rūpniecībā – 37%, pakalpojumu sfērā – 60%.

Katalonijas neatkarības atbalstītāju plakāti. Foto: http://www.flickr.com/photos/deaneckles/

• 2009. – 2010. gados notika neoficiāla tautas aptauja par Katalonijas iespējamo neatkarību, kuru atbalstīja apmēram 90% aptaujāto.

• 2012. gada septembrī visā Katalonijā notika plašas tautas manifestācijas, kurās piedalījās vairāk nekā 1 miljons iedzīvotāju. Manifestāciju galvenais lozungs bija: „Katalonija – jauna Eiropas valsts”.

Katalonijas neatkarības atbalstītāju manefistācija 2012. gadā. Foto: www.flickr.com/photos/apoyopublicacion/

• 2012. gada 25. septembrī Katalonijā notika autonomā apgabala parlamenta vēlēšanas, kurās vairākumu ieguva neatkarības idejas piekritēji.

• 2013. gada 23. janvārī Katalonijas parlaments pieņēma Deklarāciju par suverenitāti. Katalonija tika noteikta par suverēnu politisku un tiesisku subjektu Spānijas sastāvā.

• Tautas referendums par Katalonijas atdalīšanos no Spānijas ir ieplānots 2014. gadā.

Atslēgvārdi: Katalonija, Spānija, tradīcijas, Vēsture

Iepriekšējais raksts:
Infografika: Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas process Latvijā

Nākošais raksts:
Aptauja par piena produktu lietošanu