Vai jūs ticat tam, ka lieli akmeņi paši var pārvietoties pa līdzenu sauszemi bez cilvēku vai dzīvnieku palīdzības?
Šķiet, ka tas ir iespējams tikai paranormālas aktivitātes vai fantastiku notikumu iespaidā. Taču uz Zemes ir vairākas vietas, kur notiek šādi brīnumi!
NeoGeo.lv pastāstīs par izžuvušā ezera Reistrekplaijas (angliski: Racetrack Playa) fenomenu, kurš atrodas AVS Kalifornijas štata Nāves ielejas nacionālajā parkā. Ezera fenomens ir tajā, ka pa ezera sauso un līdzeno gultni paši no sevis pārvietojas dažādu uzmēru un formas akmeņi.
Izžuvušais ezers Reistrekplaijs (angliski: Racetrack Playa)
Izžuvusī Reistrekplaijas ezera gultne ir kalnu ieskauta. Tā platība ir aptuveni 7 km2 (maksimālais garums – 4,5 km, maksimālais platums – 2 km). Ezera gultne atrodas 1132 m virs jūras līmeņa, tā ir gandrīz ideāli līdzena (ziemeļu daļā gultne ir tikai par 4 cm augstāka nekā dienvidu daļā).
Lietus sezonas laikā (vasarā un ziemā) lietus ūdens tek lejā no kalnu nogāzēm un daļā ezera gultnes veidojas ļoti sekls ezers, kurš ātri iztvaiko karstajos Saules staros. Ezera gultni veidojošais māls lietus sezonā samirkst, taču ļoti ātri tas atkal izžūst un lielāko gada daļu ezera gultni klāj izžuvuša māla mozaīkas gabaliņi (7 – 10 cm plati un 2,5 cm biezi). Ezerā nav nekādas veģetācijas, jo tā gultne gandrīz vienmēr ir izžuvusi saules un vēja rezultātā. Vidējais nokrišņu daudzums gadā ezera rajonā ir tikai 75 – 100 mm. Ziemas periodā ūdens ezerā dažkārt sasalst un veido 2,5 – 6,5 cm ledus biezu slāni. Vasarā temperatūra ir vidēji 34 oC dienā un 25 oC naktī. Ziemā dienā temperatūra vidēji ir 14oC. Vēja ātrums uz ezera var sasniegt līdz 150 km/h.
Reistrekplaijas ezera fenomens ir klejojošie akmeņi.
Klejojošie akmeņi ir ģeoloģisks fenomens, kad dažādu izmēru un smagi akmeņi lēni pārvietojas pa ezeru un aiz tiem paliek pārvietošanās sliede mālainajā gultnē. Akmeņi pārvietojas paši bez cilvēka vai dzīvnieku palīdzības. Līdzīgs fenomens ir konstatēts arī dažās citās vietās pasaulē, taču Reistrekplaijas ezerā tas ir ļoti izteikts.
Lielākā daļa no akmeņiem ezera gultnē nokrīt no 260 m augstā dolomīta kalna, kurš atrodas izžuvušā ezera dienvidu daļā. Akmeņi ir dažāda izmēra, formas un svara. Smagākie akmeņi ir vairākus simtus kilogramu smagi. Pārvietojoties akmeņi atstāj mālainajā gultnē acīmredzamu sliedi, kuras dziļums ir vairāki centimetri un tā ir redzama 3 – 4 gadus. Akmeņu pārvietošanās ir nevienmērīga gan laikā, gan pārvietošanās attālumā. Dažkārt akmens var stāvēt bez kustības pat 3 gadus, tad sākt pārvietoties katru gadu. Arī pārvietošanās attālums var būt no dažiem metriem līdz pat vairāk nekā 100 metriem gadā. Akmeņi var mainīt arī kustības virzienu. Dažkārt akmeņi paši apveļas un nomaina slīdēšanas virsmu.
Kā akmeņi spēj paši pārvietoties?
Protams, ka daudzus gadsimtus akmeņu pārvietošanos saistīja ar pārdabisko spēku klātbūtni.
Kad cilvēku zināšanu līmenis pieauga, tie sāka meklēt skaidrojumu izsakot daudzas un dažādas versijas.
Populārākās no tām bija:
• elektromagnētisma procesi un magnētiskās anomālijas;
• radiācijas ietekme;
• reljefa slīpuma ietekme;
• vēja ietekme, kas liek akmeņiem slīdēt pa miklo mālu;
• ledus ietekme, kad akmeņi un zeme ap akmeņiem apledo un kūstot tie pārvietojas;
• īpatnēja ledus, vēja un Saules mijiedarbība.
Daudzi zinātnieki un entuziasti dažādos laikos ir pētījuši klejojošo akmeņu fenomenu, taču ļoti ticamas teorijas, kāpēc blakus stāvošie akmeņi
spēj pārvietoties dažādos virzienos un citi vispār nekust no vietas, līdz šim vēl nav.
Pag pag, Vai tad tiešām vēl nav atklāts? Ūdens, tempertūras svārstības, vējš.
Šogad šī mistērija oficiāli tika atrisināta. Kā paši autori to nodēvēja – ”Garlaicīgākais eksperiments ever”
https://www.youtube.com/results?search_query=Death+Valley%27s+%27Sailing+Stones%27+Solved
Sorry, šeit precīzais video, kur izskaidrots viss https://www.youtube.com/watch?v=uyHcs7B27Zk
Mītbasteri pirms pāris gadiem eksperimentēja un viņiem izdevās, mainot temperetūru un vēju panāk, ka daži akmeņi šļūc…
Sveiki, visi.
Loti interesants fakts ko NeoGeo izracis!
Piekrītu video (Skumbrija), ka laikā, kad ezers ir seklā ūdenī un ledū, vējš (līdz 150 km/h) dzenājot ledus gabalus, pārvieto ledū “iesprostotus” akmeņus. Pie tam par to liecina akmeņu sliedes. Pārvietojot akmeni pa izžuvušu (sacietējušu) mālu, sliedes nebūtu redzamas, vai arī būtu tedzamas asas un neizplūdušas sliedes ar “nogrieztā” materiāla pārpalikumiem. Nu apmēram kā ēvele kokā vai buldozers. Attēlos un video ir redzama sliede ar mīkstu, plastiski veidotu valni abās pusēs. Tas liecina, ka māls, akmeņu pārvietošanās brīdī ir bijis plastisks, t.i. mitrs.
Pēc manām domām lielāka mīkla ir Edvarda Liedskalniņa uzbūvētā “Koraļļu pils” Floridas štatā ASV.
P.S. Būtu, tiešām, interesanti tuvāk papētīt šo E. Liedskalniņa projektu. Vai NeoGeo, vai kāds no lasītājiem-entuziastiem var šo tēmu papētīt?
Ar cieņu,
Piektdienis
http://www.diena.lv/dienas-zurnali/kustigo-tuksnesa-akmenu-mikla-13886601
Piektdienim – stāstā par Edvardu Liedskalniņu viss ir daudz vienkāršāk patiesībā. Būtībā tur viss misticisms tur pamatīgi aiz ausīm pievilkts un izpušķots. Jau pasen metode kā viņš to darīja atkosta. Šai tēmai kārtīgi izgāju pāris gadus atpakaļ cauri, šobrīd uz sitiena vairs neatradīšu visus attiec;igos materiālus, bet te būs viens video, kur ar praktisku metodi var vislielākos bluķus cilāt šurpu turpu
http://www.youtube.com/watch?v=pCvx5gSnfW4
Šādas “lienošo akmeņu” pēdas ir konstatētas arī uz Mēness un Marsa. Uz Marsa vēl varētu būt vējš, ūdens un ledus. Bet kā ar Mēnesi?
Liedskalniņam bija sava metode akmeņu cilāšanai. Galvenais liecinieks, viņa netāls kaimiņš, neatminas, ka būtu redzējis kādas koku konstrukcijas. Bija trīs stabu trijkājis, kura galā atradās kaut kāda kaste. Un viss.