Noslēgusies aptauja par to, vai kāda no atkarībām (narkotikas, alkohols, azartspēles, smēķēšana u.c.) ir radījušas nopietnas problēmas jūsu dzīvē. Savu viedokli izteica 84 NeoGeo.lv portāla apmeklētāji.
Kas ir atkarība?
Atkarība ir hroniska un progresējoša slimība, kas grauj ne tikai cilvēka fizisko un psihisko veselību, bet arī personību kopumā, ietekmē viņa sociālo statusu un palielina mirstības risku.
Ir milzum daudz atkarību, kuras mūs var apdraudēt visas dzīves garumā.
Kādas ir galvenās atkarības?
• Alkohola atkarība
• Narkotiku atkarība
• Smēķēšana un nikotīna atkarība
• Azartspēļu atkarība – spēļu automāti, bingo, kāršu spēles, loterijas, totalizatori u.c.
• Procesu atkarība – internets, mobilais telefons, datorspēles, čats u.c.
• Iepirkšanās atkarība
• Atkarība no medikamentiem
• Atkarība no ēšanas
Atkarība var veidoties jebkuram cilvēkam neatkarīgi no vecuma, dzimuma, izglītības, intelekta, profesijas un mantiskā stāvokļa. Atkarība rada apkārtējo cilvēku līdzatkarību ģimenē, darbavietā, jebkurā sociālā vidē.
Kas norāda uz to, ka cilvēks kļūst atkarīgs?
Atkarība izpaužas ar četrām galvenajām pazīmēm:
1. Uzmācīga tieksme pastāvīgi vai periodiski atkārtot kādas vielas lietošanu vai darbību.
2. Tolerances augšana – nepieciešamība pakāpeniski paaugstināt vielas devu vai darbības ilgumu.
3. Vielas lietošanas vai darbības pārtraukšana rada grūti paciešamus psihiskus un fiziskus traucējumus – abstinenci. Traucējumi izzūd, ieņemot atkārtotu vielas devu vai veicot darbību.
4. Fiziskā un psihiskā stāvokļa pasliktināšanās kļūst bīstama paša atkarīgā veselībai un dzīvībai, bet tā uzvedība – bīstama apkārtējai sabiedrībai.
Lai izārstētos no atkarības, pats galvenais – pašam to vēlēties.
Svarīgi ir apzināties, ka atkarība ir slimība un ka Tev nepieciešama palīdzība.
Nekautrējies par to stāstīt tuviniekiem vai vērsties pēc palīdzības.
Tieši ģimene var kļūt par Tavu lielāko atbalstu.
Atkarību jēdzienu definē arī pēc tāda kritērija kā kaitējums. Taču kaitējums kritērijs ir nosacīts. Līdz ar to atkarību jēdzienu definē sabiedrībā dominējošā sociālā grupa. Piemēram, mūsdienās ir “atkarība no ēšanas”. Protams, virknē tautu uz pasaules pat iedomāties nevarētu par tādu “atkarību”, tajā skaitā arī tādās tautās, kur ir pārmērīga aptaukošanās, piemēram, Nauru salā.
Ievērojot šo aspektu, interesanti jau analizēt – kas mūsu sabiedrībā tiek un kas NETIEK uzskatīts par atkarību. Nu, piemēram, radio klausīšanās atkarība. Lielākā daļa cilvēku tikpat kā visu darba dienu pavada ar daļēji bloķētu apziņu, jo tajā atbalstojas atkārtojošas dziesmas, reklāma un dīdžeju tērgāšana. Skaidrs, ka tas traucē domāt savas domas un strādāt. Bet par atkarību pie mums to nesauc. Tāpat kā Nauru salas iedzīvotāji neatzīst ēšanas atkarību.
Vēl viens, saprotamāks piemērs – atkarība no agresīvas autovadīšanas. Nav šaubu, ka neirālie mehānismi ar dopamīna izdalīšanos ir gluži tie paši, kā azartspēļu atkarībai. Turklāt kaitējuma risks arī ne mazāks, kā spēļu automātu spēlēšanai. Bet tikai daļa sabiedrības to kritizē, un pavisam retais saprot, ka tā ir parasta atkarība. Līdzīga, kā regulāra sportošana, ziņu skatīšanās pie televizora vai tarkšķēšana kafejnīcā vai pa telefonu…
Ja ieskatās, atkarības ir visapkārt. Tāda ir cilvēku daba.
Tas, savukārt, nozīmē, ka “atkarības” jēdziens ir kaut kādā ziņā mākslīgs. Nu, vismaz jāprecizē, ka runa ir tikai par acīmredzami kaitīgām atkarībām. Par alpīnistu kaisli uz kalnos kāpšanu taču visi esam lasījuši…
Ā, jāpiebilst – redz kā ASV psihoterapeiti izdomājuši jaunu barošanās avotu: “seksa atkarību”, no kā viņi [par maksu, protams] uzņemas ārstēt.
Es te tā vāros tāpēc, ka NeoGeo atkarību nosauca par slimību…
Paldies solaris par komentāriem!
Atkarība = slimība nav NeoGeo.lv izdomājums. To definē mediķi un psihoterapeiti. Par dažām lietām var diskutēt, bet, ja dziļāk padomā, tad gandrīz visos gadījumos, ja ne slimība, tad slimīgs stāvoklis gan.
Mūsdienās rietumu civilizācijā dominē redukcioniska (un nereti arī selektīva – pēc kaut kādas ideoloģijas nostādnēm) domāšana, kā rezultāts, ja novestu līdz absurdam ir orveliskā “1984” atainotā galēja klasificēšana divās un tikai divās kategorijās: balts / melns, labs / slikts, slims / vesels, kaitīgs / nekaitīgs, utt. Un tas – neraugoties uz cilvēku intelekta ārkārtīgo attīstību, kas nudien ļauj pamanīt, ka pasauli veido pustoņi. Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka tā vienkāršāk, viens, un tāpēc, ka tādā veidā var vieglāk manipulēt ar sabiedrību, otrs.
Faktiski, piemēram, interneta atkarība nav nedz slimība vai slimīgs stāvoklis, nedz arī veselības pazīme. Gluži tāpat, kā maratonista vai pastmarku kolekcionāra hobijs, vai vecāsmātes adīšana caurām dienām, vai grāmatu lasīšana. Atkarība ir vienkārši cita kategorija, ko nevajag censties iestūķēt kategorijās: slims / vesels.
Atkarību noteic dabiski neirālie un neirofizioloģiskie mehānismi (t.s. “atalgojuma” sistēma smadzenēs uz dopamīna pamata, + zems serotonīna līmenis), līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka to izpausme ir slimīgs stāvoklis. Ikvienam cilvēkam no dzimšanas ir atkarību veidojošie mehānismi, un ikvienam cilvēkam ir tādas vai citādas atkarības. Tāpēc par problēmu uzskata tikai tās, kuras, pirmkārt, ir pārmērīgas, UN, otrkārt, kuras ir kaitīgas.
Ja kāds iebilst, tad lūdzu konkrētus argumentus – kāpēc “interneta atkarība” ir slimība, bet televizora ikdienas skatīšanās vairs nav slimība?! Konkrētus, racionāli saprotamus argumentus.
P.s. Mediķu un psihoterapeitu motivāciju, kaut ko nosaucot par slimību, vajadzētu vērtēt ar kritisku aci.
Kas teica, ka nenormāla atkarība no TV nav slimība? Protams, ka tā ir.
Un to, ka visi cilvēki ir veseli arī būtu sarežģīti argumentēt.
Tātad problēma ir jēdzienos – nevar visu sagrupēt tikai divās kategorijās. Jo tad sanāk, ka 100% visi cilvēki ir slimi ar kaut kādu atkarību. Kas ir absurds.
Ir ne tikai slimība un veselība. Bez tam ir arī atkarība – patstāvīga kategorija.
Turklāt arī tā ir vismaz divu apakškategoriju – psihoaktīvo vielu (un neaizmirsīsim arī par ļoti spēcīgu atkarību veidojošo vielu kafijā un tējā: kofeīnu…) un uzvedības atkarības.
Ja nu kādam patiešām ir vēlme izprast šo problēmu, tad precīzi izsakoties, jārunā par pazeminātu serotonīna līmeni. Ja tas ir pazemināts, tad atkarība būs stiprāka. Ja normāls, tad atkarība vājāk izpaudīsies.
Konkrēts atkarības veids – jubilejas vienlatnieku kolekcionēšana vai zālītes pīpēšana – jau ir socializācijas noteikts.
Kā jūs domājat, vai mediķi un psihoterapeiti uzskata pazeminātu serotonīna līmeni par slimību? Ziniet, nē. Līdz ar to viņu apgalvojums, ka atkarība ir slimība, ir fikcija.
Nevajag solarim jaukt intereses ar atkariibaam.
Pie tam atkariibas 4 paziimes ir tas, kas atskir tantinju tamboreejot no puikas pie speelju automaata.
Rolli – Ikviens zālītes pīpmanis arī paziņos, ka tā viņam ir tikai intereses. Un ja viņš aizies pie ārsta uz pilnīgu veselības pārbaudi, nepaziņojot, ka pīpē zāli (halucinogēnu), tad ārsts mierīgi viņu var atzīt par praktiski veselu – jo nekādas slimības pazīmes nekonstatēs. Tāpēc arī jāsaprot, ka atkarība nav slimība.
Bet šā jautājuma sakarā es piemēra dēļ norādu uz tantiņu, kura caurām dienām tamborē, tādēļ, lai ļautu saprast, ka neirālie un neirofizioloģiskie mehānismi ir vieni un tie paši.
Atšķirība ir tikai, kā jau iepriekš rakstīju;
(a) vai atkarība ir pārmērīga (to noteic serotonīna līmenis organismā, un
(b) vai atkarība ir kaitīga (to noteic sociālie faktori, piemēram – kofeīna un nikotīna atkarību vērtē atšķirīgi).
Tu, norādot uz augstākminēto 4.punktu, runā par to pašu, proti – mums nav pretrunu.
Taču tas nekādi nemaina jautājuma būtību – atkarība NAV slimība (lai būtu saprotamāk, izmantošu citu salīdzinājumu: noziegumi arī nav slimība, kaut arī ir kaitīgi).
Saprotams, kāpēc tev un citiem, kuri neiedziļinās jautājumā, bet reaģē emocionāli, ir vēlme sūtīt atkarīgos pie ārsta. Taču neviens mediķis vai psihoterapeits neizārstēs atkarību. Paši mediķi atzīst, ka pat sen pazīstamo atkarību alkoholismu nevar pilnībā izārstēt, var vien apspiest. Tas pats par narkomāniju, ko cenšas kaut cik kompensēt ar legālo narkotiku (metadona) izsniegšanu. Par uzvedības atkarībām – azartspēļu, interneta utt. nemaz nerunāsim. Mediķi tur ir bezspēcīgi.
Vienīgais reālais ietekmes faktors ir resocializācija. (Tikai, diemžēl, diez vai tu un daudzi citi vispār saprot, ko šis termins nozīmē…)
Vēl jāpiebilst – padomju režīms (līdzīgi kā Ziemeļkorejā un Ķīnā vēl aizvien) par slimību uzskatīja arī pretpadomju domāšanu, tādu kā neticēšanu komunisma uzvarai. Un cilvēkus sūtīja pie psihiatra ārstēt.
To es te atgādinu, lai uzsvērtu – ne viss, kas ir kaitīgs vai šķiet kaitīgs, ir slimība.
Arī ātrie kredīti ir atkarība… 🙁