Jau iepriekš NeoGeo rakstīja par to kāda iespēja un sekas ir tam ka uz Zemi nokrīt salīdzinoši liels meteorīts – “Kad nokrīt meteorīts, ko varam sagaidīt reizi 100 gados” https://neogeo.lv/kad-nokrit-meteorits-ko-varam-sagaidit-reizi-100-gados/
Šajā rakstā informēsim par to kā salīdzinoši nesen 2024. gada janvārī tika ieraudzīts krītošs meteorīts un to pat izdevās uz Zemes atrast.
Kā noskaidrots, tad uz Zemi ik dienu krīt meteorīti, taču lielākā daļa tās iedzīvotāju pat to nezina un nenojauš to. Saskaņā ar NASA planētu aizsardzības sistēmas Scout datiem gandrīz 50 tonnas meteorīta vielas katru dienu sasniedz mūsu planētu. Lielākā daļa mazo gabaliņu nekad netiek atrastas, bet reizēm debesu uguns lode izlaužas cauri Zemes atmosfērai un nokrīt uz tās.
Šāds gadījums notika 2024. gada 21. janvārī Vācijā netālu no Berlīnes.
Tajā brīdī meteorīdi bija ceļā no asteroīdu joslas starp Marsu un Jupiteru. To, ka daļa meteorīdu sāk krist uz Zemi atklāja mazāk nekā trīs stundas pirms to trieciena un to veica ungāru astronoms Piškeštetes novērojumu stacijā Matras kalnos Ungārijā. Tas tika novērots ar 60 cm Šmita teleskopu. Astronoms vispirms domāja, ka tas ir kāds zināms asteroīds, taču viņš to nevarēja atrast nevienā katalogā, tāpēc ziņoja par to Mazo planētu centram.
Uzziņai:
Mazo planētu centrs ir organizācija, kura iegūst un sistematizē datus par mazajām planētām, komētām un planētu ārējiem pavadoņiem. Darbojas Starptautiskās Astronomijas savienības pārraudzībā, atrodas Smitsona Astrofizikas observatorijā. Centrs iegūst un apkopo informāciju par mazo Saules sistēmas ķermeņu novērojumiem, aprēķina to orbītas, piešķir atklātajiem objektiem apzīmējumus un publicē informāciju cirkulāros. Centrs uztur bezmaksas datu bāzes, kuras jebkurš var izmantot debess ķermeņu novērojumiem. Mazo planētu centrs palīdz novērotājiem ar informāciju un koordinē to rīcību zemei tuvo objektu atklāšanas gadījumā.
Atklātajam un novērotajam bolīdam bija 75,6° stāvs ieejas leņķis un 15,20 km/s ieejas ātrums. 55 km augstumā meteorīts sadrumstaloja mazākos gabalos. Šie primārie gabali pēc tam atkal sadalījās 39 – 29 km augstumā. Sākotnēji tā izmērs un masa tika novērtēta kā 1 metrs un 1700 kg. Tomēr vēlākie mērījumi liecina, ka tā izmērs un masa bija aptuveni 0,44 metri un 140 kg.
Tika izskaitļota un aprēķināta meteora nokrišanas vieta – tai vajadzēja būt Berlīnes apkārtnei.
Un tad tas notika… Berlīnes pievārtē krita 44 centimetrus liels asteroīds jeb meteoroīds, kas iekļuva Zemes atmosfērā 2024. gada 21. janvārī plkst. 00:33 UTC un sadalījās kā meteors virs Berlīnes. Iegūtie fragmenti ir pazīstami kā Ribeka meteorīts. Tas ieguva nosaukumu 2024 BX1.
2024 BX1 meteorītu fragmenti tika atrasti četras dienas pēc tam, kad tas nonāca Zemes atmosfērā. Meklēšanu veica Vācijas Aviācijas un kosmosa centrs (DLR), Berlīnes universitātes, Meteoru darba grupas locekļi un meteorītu mednieki. Pirmos paraugus atrada poļu meklētāji netālu no Ribbekas (Nauen) ciema. Tāpēc meteorītu fragmentus sauc par Ribeka meteorītiem. Kopā tika atrasti ap 200 meteorīta gabaliņu ar kopējo svaru ap 1,8 kg. Lielākie gabali svēra 212 g un 171 g. Berlīnes Dabas vēstures muzeja zinātnieku pirmā analīze parādīja, ka tas bija aubrīts, kas ir reta meteorītu grupa.
Uzziņai:
Aubrīti ir meteorītu grupa, kas nosaukta Aubres vārdā — neliels ahondrīta meteorīts, kas nokrita 1836. gadā netālu no Nionas, Francijā. Tie galvenokārt sastāv no ortopiroksēna enstatīta. To magmatiskā izcelsme tos atdala no primitīviem enstatīta ahondrītiem un nozīmē, ka tie radušies asteroīdā. Aubrīti parasti ir gaišā krāsā ar brūnganu saplūšanas garozu. Aubrīti galvenokārt sastāv no lieliem baltiem kristāliem no dzelzs nabadzīga, ar magnija bagāta ortopiroksēna ar nelielām olivīna, niķeļa-dzelzs metāla un troilīta fāzēm, kas norāda uz magmatisku veidojumu ārkārtīgi reducējošos apstākļos.
Pētnieki uzskata, ka Ribeka meteorītu mātes ķermenis ir 4,5 miljardus gadu vecs.
Septiņi meteorīta gabali 2024. gada martā dažas nedēļas tika izstādīti Dabas vēstures muzejā Berlīnē.
Rodas jautājums vai cilvēku dzīvības un veselība nebija apdraudētas, krītot tādam pat salīdzinoši maziem meteorītiem?
Risks protams bija, bet NASA sniedza sekojošu komentāru: “Ja objekts būtu pietiekami liels, lai varētu rasties bojājumi Zemes virsmā, tad tas tiktu pamanīts daudz agrāk nekā tikai dažu stundu lidojuma attālumā no Zemes, un trauksmes izziņošanas process būtu daudz straujāks, lai nodrošinātu, ka mūsu valdībām tiek sniegta vislabākā pieejamā informācija.”
Astronomi visā pasaulē ziņo par novērojumiem Starptautiskajam asteroīdu brīdinājuma tīklam. Šī ir tikai astotā reize, kad neliels asteroīds tiek atklāts, vēl atrodoties kosmosā. Viens no iemesliem, kāpēc bija nepieciešamas vairākas dienas pēc trieciena, lai atrastu meteorīta fragmentus, ir tas, ka šis ir viens no retākajiem kosmosa iežu veidiem: aubrīts. Nokritušo meteorītu statistika liecina, ka 90% meteorītu uz Zemes ir hondrīti, kas satur metālu un ir vieglāk atrodami. Aubrīti izskatās kā Zemes ieži. Līdz šim tikai 11 kolekcijās visā pasaulē ir bijuši aubrītu fragmenti.
Daži meteorīti var sniegt mums priekšstatu par to, cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai izveidotu Zemi no maziem meteoru gabaliņiem. Citi sniedz mums ieskatu par Zemes kodola veidošanos. Meteorītu veidi sniedz priekšstatu par to, kā varēja izskatīties Zemes celtniecības bloki.
