Brīvības piemineklis un Brīvība

Lūk, ko par Brīvības pieminekļa uzdevumu raksta Brīvības Pieminekļa Komiteja 1935. gadā: „Brīvības piemineklis pauž jūtas un domas, kuru dēļ cietuši un cīnījušies ir mūsu senči, ir tagadējās paaudzes un kuras nevar rimt, kamēr vien pastāvēs latvju tauta.”

Īss ieskats Brīvības pieminekļa tapšanas vēsturē:

---

• 1922. gada jūlijā Latvijas Republikas Ministru prezidents Zigfrīds Anna Meierovics ierosināja celt Rīgas centrā piemiņas stabu no granīta Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušajiem karavīriem.
• 1923. gada 9. oktobrī Ministru kabinets pieņēma noteikumus par Brīvības pieminekļa projekta konkursu.
• Gandrīz 7 gadus norisinājās vairāki pieminekļa izveides konkursi, kuri nedeva cerētos rezultātus. Neviens no konkursa darbiem pilnībā neapmierināja žūrijas komisijas prasības. Tikai 1930. gada oktobrī noslēdzās pēdējais konkurss, kurā tiesības projektu realizēt ieguva tēlnieks Kārlis Zāle.
• 1927. gada 27. decembrī nodibināja Brīvības pieminekļa celšanas komiteju, kurai bija nodaļas visos Latvijas apriņķos, pilsētās un daudzos pagastos. Ar komitejas starpniecību tika vākti ziedojumi pieminekļa celtniecībai. Ziedotāji pretim saņēma speciālas mākslinieciski veidotas ziedojumu zīmes ar nomināliem 1, 5, 10, 20 un 100 lati, bet, lai ziedot varētu arī skolnieki un studenti, bija arī 0,20 un 0,50 latu ziedojuma zīmes. Sekmīgākie ziedojumu vācēji, kā arī lielākie ziedotāji saņēma speciālu Brīvības pieminekļa cēlāju sudraba piemiņas medaļu ar Latvijas nacionālo krāsu lentīti. Tie, kuri ziedoja vairāk par 100 latiem, saņēma speciālu diplomu.
• Līdz Brīvības pieminekļa atklāšanai Latvijas tauta saziedoja pieminekļa celtniecībai vairāk kā 1 miljonu latu.
• 1931. gada 18. jūnijā Rīgas Dome pieņēma lēmumu par pieminekļa celšanas vietu. Tika noārdīta Pētera I pieminekļa pamatne, kuras tuvumā Brīvības piemineklis bija ceļams.
• 1931. gada 18. novembrī tika ielikts Brīvības pieminekļa pamatakmens.

• Intensīvā darbā pagāja četri gadi, un 1935.gada 18. novembrī tika svinīgi atklāts Brīvības piemineklis. 
• Brīvības pieminekli atklāja toreizējais Valsts prezidents Alberts Kviesis, sakot: „Spožās, mirdzošās Latvijas zvaigznes, lai ceļ un nes uz augšu mūs, mūsu dzīvi, mūsu valsti, mūsu Latviju pretim Saulei, pretim zvaigznēm, pretim mūžībai.” 
• Ar Brīvības pieminekļa atklāšanas dienu 1935. gada 18. novembrī pie pieminekļa stāv goda sardze no Latvijas armijas paraugvienības Armijas štāba bataljona. Tā tas notika līdz Latvijas okupācijai, kad pēdējo reizi tā stāvēja goda sardzē 1940. gada 21. jūlijā. Goda sardzi atjaunoja 1992. gada 11. novembrī.

Interesanti būtu arī pieminēt Brīvības pieminekļa celtniecībā izmantoto galveno materiālu ģeogrāfiju.

---

Pieminekļa celšanas darbus iesākot, bija cerēts, ka viens no pieminekļa būvniecības materiāliem varētu būt Latvijas laukakmeņi, tomēr, nopietni apsverot, izrādījās, ka tie šajā gadījumā nav izmantojami. Visiem akmeņiem viena pieminekļa celšanai pēc savas iekšējās uzbūves un struktūras vajadzēja būt vienādiem. Tādiem kritērijiem varētu atbilst tikai lieli akmens bluķi, kas lauzti no vienas klints. Latvijā ir daudz laukakmeņu, taču granīta klinšu mums nav. Pieminekļa monumentalitāte prasīja arī to, lai tas tiktu celts nevis no nelieliem akmeņiem, bet lieliem akmens bluķiem, kuru svars ir apmēram 10 – 20 tonnu.

Tāpēc pieminekļa celšanai tika izmantots:
• Somijas sārtais granīts;
• Somijas pelēkais Nīstades granīts;
• Itālijas gaišpelēkais travertīns.

Piemineklis no atvestajiem materiāliem tika kalts tepat Latvijā. Bez tēlniecības daļas, kuru kala daudzi akmeņkaļi, bija arī metāla daļa – Brīvības tēls, kuru kaldināja no vara skārda. Pašā augšā bija jāapzeltī trīs zvaigznes. Lai nodrošinātu visaugstāko darba kvalitāti, tika pieaicināts izcils Zviedrijas metālkalējs R.Mirsmedens. Viņam par palīgiem tika piesaistīti labākie Latvijas kalšanas meistari Jānis Zibens un Arnolds Naika.

Somijas pilsēta Ūsikaupunki (zviedriski: Nīstade), kuras tuvumā atrodas Nīstades pelēkā granīta akmeņlauztuves

Somijas pilsēta Turku, kuras tuvumā atrodas sārtā granīta akmeņlauztuves

Itālijas pilsēta Tivoli, kuras tuvumā atrodas Itālijas travertīna akmeņlauztuves

Uzziņai.
• Travertīns ir akmens starpforma starp kaļķakmeni un marmoru.
• Vairāku gadu tūkstošu ilgā procesā no travertīna veidojas marmors. Senajā Romā un antīkajā pasaulē lielākā daļa celtņu un arhitektūras šedevru tapšana nebūtu iedomājama bez šī klasiski skaistā akmens.
• Visbiežāk šis materiāls sastopams baltā, dzeltenā, brūnā, sarkanā krāsā, kā arī to starptoņos.
• Vislabākās travertīna šķirnes tiek importētas no Irānas, Turcijas un Itālijas. Itālijā atrodas slavenās travertīna atradnes pie Tivoli pilsētas, kas atrodas netālu no Romas.
• Travertīnu parasti mēdz apstrādāt, pulējot vai tieši pretēji – padarot virsmu matētu.

Tātad 1935. gada 18. novembrī Brīvības piemineklis tika atklāts, un nu jau gandrīz 80 gadus tas ir viens no mūsu svarīgākajiem nacionālajiem simboliem.
Brīvības pieminekļa centrālā figūra ir Brīvības tēls.

Kāpēc Brīvības tēlu dažkārt sauc par Mildu?

Nevienā oficiālajā dokumentā, tai skaitā ne Brīvības pieminekļa komitejas sēžu protokolos, ne Latvijas varas iestāžu lēmumos, ne publikācijās un intervijās ar tēlnieku Kārli Zāli nav atrodamas norādes par to, ka Brīvības tēlam būtu jāsaucas par Mildu.

Brīvības piemineklī ir 13 skulptūras vai skulptūru grupas, kurām visām apzīmējumus ir devis to autors K.Zāle. Gadījās arī tā, ka darba gaitā vairākām grupām tika mainīti nosaukumi un arī tematika. Tomēr Brīvības tēls kopš tā parādīšanās K.Zāles 1929. gadā prēmētajā konkursa projektā palicis nemainīgs – Brīvība.

Jāatzīmē, ka ar iesauku Milda dēvēti arī 1929. – 1932. gados Latvijā apgrozībā laistie sudraba pieclatnieki ar latviešu tautumeitas profilu. Tāpēc iespējams, ka patvaļīgi piedēvētajai iesaukai – Brīvības pieminekļa Mildai saknes meklējamas arī šajā vēl šodien tik populārajā monētā. Apsviedīgi uzņēmēji Latvijā trīsdesmitajos gados ražoja arī papirosus ar nosaukumu „Milda”, kur uz papirosu paciņas bija attēlots latviešu tautumeitas tēls.

Vārdam Milda nav arī nekādas latviešu cilmes etnogrāfiskas saknes. Vārds ir lietuviešu cilmes ar konkrētu nozīmi – mīlestības dieviete. Par to var izlasīt arī 1990. gadā izdotajā Klāva Siliņa „Latviešu personvārdu vārdnīcā”.
Mildai nav nekāda – ne etniska, ne idejiska, ne ģenealoģiska sakara ar Brīvības tēlu.
Attieksme pret Brīvības tēlu un pieminekli kopumā vienlaicīgi ir arī mūsu attieksme pret Latvijas valsti, mūsu tautu, tās pagātni un arī nākotni. Brīvība ir Brīvības pieminekļa nozīmīgākā skulptūra.

Atcerēsimies – Brīvības tēlam ir tikai viens vārds – BRĪVĪBA.
Izturēsimies pret to ar cieņu!