Gibraltārs un Seuta. I daļa

Gibraltāra šauruma pretējās pusēs viena pretī otrai atrodas divas teritorijas, kuras izceļas ar savu īpatnējo izvietojumu.

Pireneju pussalas dienvidos uz šauras un klinšainas zemes strēles, kas ar robežu atdalīta no Spānijas, izvietojas 6,8 km2 liela Apvienotās Karalistes aizjūras teritorija – Gibraltārs.
Šī nelielā teritorija, kas pēc platības ir salīdzināma ar mūsu Pāvilostu, ir stratēģisks objekts Gibraltāra šaurumā, kas savieno Vidusjūru ar Atlantijas okeānu.

Savukārt Āfrikas kontinenta ziemeļu daļā, nodalīta ar robežu no Marokas, atrodas 18,5 km2 liela Spānijas atdalītā teritorija – Seuta. Platības ziņā šī teritorija būtu salīdzināma ar mūsu Valmieru.

Kā radušies šādi Apvienotās Karalistes un Spānijas eksklāvi?
Kas tur notiek un kā izskatās mūsdienās?

---

Īss ieskats Gibraltāra vēsturē:

• Jau 3000 gadu tālā pagātnē gan feniķieši, gan kartāgieši Gibraltāra piekrasti izmantoja par kuģu piestātni.
• Gibraltārs atradās gan Romas impērijas sastāvā, gan arī tā teritoriju pārvaldīja ģermāņu ciltis: vandaļi un goti.
• 8. gadsimtā mauri iekaroja Gibraltāru un ir tā saimnieki vairāk nekā 700 gadus.
• 1462. gadā Spānija atņēma mauriem Gibraltāru.
• 1704. gadā angļu kara kuģi iekaroja Spānijai piederošo Gibraltāru un 1713. gadā atbilstoši Utrehtas miera līgumam Gibraltārs nonāca Lielbritānijas valdījumā.
• 18. gadsimtā Spānija vairākkārt ar militāro spēku mēģināja atkarot Gibraltāru, taču nesekmīgi. Briti saglabāja stratēģiski svarīgo priekšrocību kontrolēt kuģu satiksmi starp Vidusjūru un Atlantijas okeānu.
• 1830. gadā Gibraltārs tika oficiāli pasludināts par Lielbritānijas koloniju.
• 1940. gadā Spānijas diktators F.Franko neatbalstīja Hitlera priekšlikumu par Gibraltāra atkarošanu no Lielbritānijas.
• 20. gadsimta otrajā pusē Spānija vairākkārt veica dažādus paņēmienus (robežas slēgšana, ekonomiskā blokāde, sakaru pārtraukšana, darbaspēka pārvietošanās ierobežojumi u.c.), lai demonstrētu to, ka Gibraltāram ir jāatgriežas Spānijas sastāvā.
• 1964. gadā Gibraltārs pieņēma savu konstitūciju. Tika nodibināts arī savs parlaments un valdība.
• 1967. gadā notika referendums par to, vai Gibraltāram palikt Lielbritānijas pakļautībā vai apvienoties ar Spāniju. No aptuveni 12 200 balsotājiem tikai 44 bija par apvienošanos ar Spāniju.
• 1969. gadā konstitūcija tika mainīta un Gibraltārā tika noteikta pilnīga iekšējā pašpārvalde.
• Kopš 1973. gada Gibraltārs kopā ar Lielbritāniju kļuva par Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti, taču uz Gibraltāru neattiecās kopējā ES lauksaimniecības politika un Šengenas līgums.
• Kopš 2004. gada Gibraltāra iedzīvotāji var piedalīties ES parlamenta vēlēšanās un ir Lielbritānijas un ES pilsoņi.
• Gibraltāru oficiāli pārvalda Lielbritānijas karaliene, un tās varu nodrošina iecelts gubernators. Gibraltāram ir savs karogs un ģerbonis.

Mūsdienās Gibraltārā dzīvo apmēram 30 000 iedzīvotāju, kas šo nelielo zemes strēli (6,8 km2) padara par vienu no visblīvāk (apmēram 4400 iedzīvotāju/km2) apdzīvotajām teritorijām pasaulē.

No aptuveni 15 000 darbaspējīgajiem Gibraltāra iedzīvotājiem aptuveni 60% ir nodarbināti pakalpojumu sfērā un 40% – rūpniecībā. Attīstīta ir tūrisma industrija, banku un finanšu bizness, kā arī kuģubūve un kuģu remonts. Lauksaimnieciskās ražošanas Gibraltārā nav. Būtiskus ieņēmumus Gibraltārs gūst, apkalpojot Lielbritānijas jūras un gaisa karaspēka bāzi.
Gibraltāram ir jāimportē visa nepieciešamā pārtika, degviela, būvmateriāli un sadzīves preces.
Gibraltāra iekšzemes kopprodukts uz 1 iedzīvotāju 2008. gadā bija aptuveni 43 000 ASV dolāru, kas pēc ekonomiskās attīstības Gibraltāru pielīdzina tādām valstīm, kā Kanāda un Austrālija.

Likumīgs maksāšanas līdzeklis Gibraltārā ir Gibraltāra mārciņa (angliski: Gibraltar pound), kuras vērtība ir identiska Lielbritānijas sterliņu mārciņai, taču apmaksai tiek pieņemtas arī Lielbritānijas sterliņu mārciņas.

Gibraltārā ir lidlauks ar 2 437 m garu skrejceļu, osta un 47 km autoceļu. Teritorija ir tik neliela, ka lidlauka skrejceļu šķērso tuvumā esošais autoceļš, pa kuru satiksme tiek pārtraukta, kad gaisa kuģim ir jāpaceļas vai jānolaižas.

Pēc etniskā sastāva Gibraltāra iedzīvotāji ir ļoti dažādi. Šeit dzīvo dažādas izcelsmes gibraltārieši:
• britu – 27%;
• spāņu – 24%;
• itāļu – 20%;
• portugāļu – 10%;
• maltiešu – 8%;
• ebreju – 3%

Pēdējā laikā Gibraltārā nokļūst arī ievērojams skaits Āzijas un Āfrikas migrantu: indiešu, pakistāniešu un marokāņu.
Gibraltāra valsts valoda ir angļu.

Gibraltārā atrodas klints, kuras augstums ir 426 m.
Gibraltārs ir vienīgā vieta Eiropā, kur brīvā dabā dzīvo pērtiķi – magoti. Leģenda vēsta, ka Gibraltārs piederēs britiem tik ilgi, kamēr būs dzīvs vismaz viens magots. Magotu kopiena Gibraltārā pašlaik dzīvo, „cepuri kuldama”…

Neliela Gibraltāra foto ekskursija:

---