Igauņu degslāneklis jeb degakmens

Igaunija ir vienīgā Baltijas valsts, kas sevi pilnībā ir nodrošinājusi ar enerģiju. Pie tam enerģijas pārpalikums vēl tiek eksportēts, tai skaitā arī uz Latviju. Igaunijas ekonomikas ministrs Juhants Pārts pārliecinoši ir paziņojis, ka enerģētikas ziņā Igaunija ir neatkarīgākā valsts Eiropas Savienībā.

Kas ir Igaunijas enerģētiskās neatkarības pamatā?

Daba Igauniju ir apveltījusi ar derīgo izrakteni degslānekli jeb degakmeni. Šie nogulumieži pašreiz arī ir Igaunijas enerģētiskās neatkarības garants.

Uzziņai

---

• Degslāneklis jeb degakmens ir sīkgraudains nogulumiezis, kura sastāvā ir minerāli (dolomīts, kvarcs, pirīts, kaolinīts u.c.) un kerogēns (cietu organisku ķīmisku savienojumu maisījums).

• Degslāneklis ir derīgais izraktenis, kura sastāvā ir karogēns. Jo karogēna ir vairāk, jo degslāneklis ir vērtīgāks. Parasti karogēna saturs degslāneklī ir 10 – 30 % no tā masas. Tikai visaugstākās kvalitātes nogulumiežos tas sasniedz 50 – 70 %.
• Degslānekļa organiskās vielas galvenokārt sastāv no aļģu un baktēriju fosilijām. Pēc organiskās daļas ķīmiskā sastāva degslāneklis ir ļoti līdzīgs naftai. Tas ir veidojies 450 miljonu gadu ilgā bioloģiskā un ģeoķīmiskā procesā no dzīvnieku un augu atliekām bijušo jūru dibenos.
• Degslānekli rūpnieciski apstrādājot, iegūst degslānekļa naftu, kas ir netradicionāla veida nafta. Atšķirībā no slānekļa gāzes, kas tiek iegūta lielā dziļumā ar urbumiem, degslānekli visbiežāk iegūst atklātās (virszemes) raktuvēs. Degslānekli var dedzināt arī tieši rūpnieciskajās krāsnīs, iegūstot siltumenerģiju, elektroenerģiju un gāzi. Degslānekli var izmantot divejādi – pievienojot skābekli, tas deg, bet nepievienojot – kļūst par naftu.
• Vairāk nekā puse (52 – 60%) no visiem pasaules atklātajiem degslānekļu krājumiem atrodas ASV (Kolorado, Jutas, Vaiomingas štatos). Ievērojami degslānekļu krājumi ir Brazīlijā (20 – 24%), Krievijā (11%), Austrālijā (5%) un Ķīnā (5%).
• Eiropā degslānekļa krājumi ir Vācijā, Francijā, Skotijā, Bulgārijā, Ukrainā, Spānijā, Itālijā, Zviedrijā un Igaunijā.

• Igaunijā degslānekli iegūst atklātās (virszemes) raktuvēs Igaunijas ziemeļaustrumos – Austrumviru apriņķī Narvas un Kohtla – Jerve pilsētu apkārtnē.

Igaunijā nodarbojas ar slānekļa naftas ieguvi jau vairāk nekā gadsimtu. Šo daudzu gadu gaitā degslānekļa ieguves un apstrādes metodes tikpat kā nav mainījušās un pats degslānekļa apstrādes process ir dabai ļoti nedraudzīgs. Lai arī ir uzlabojušies gaisa piesārņojumu attīrošie filtri spēkstacijās, kurās degslāneklis tiek dedzināts, lai iegūtu gāzi, tas ir tikai samazinājis videi ļoti kaitīgo sēra izmešu apjomu. Gaisa piesārņojums turpinās.

Degslānekļa iegulas Igaunijā ir salīdzinoši plānā kārtā tikai dažu metru biezumā, tāpēc degslānekļa rūpnieciskā izmantošana aizņem lielas zemes platības. Degslānekļa raktuves Igaunijā ir aizņēmušas gandrīz 500 km2 zemes platības, un vairāk nekā 600 miljoni tonnu izdedžu jau krājas virszemes krautuvēs, radot piesārņojumu gruntsūdenim. Raktuvju un degslānekļa apstrādes teritoriju apkārtnē vairāk nekā 1100 km2 platībā ir problēmas ar dzeramo ūdeni, jo laika gaitā gruntī ir nokļuvuši indīgi savienojumi (piemēram, kancerogēns benzopirēns).

Austrumviru apriņķī notiekošie degslānekļa ieguves darbi tiek veikti ar milzu ekskavatoriem, kuri grebj akmeņainos degakmens nogulumiežus, kas pēc tam tiek iekrauti milzu kravas automašīnās un vesti uz spēkstaciju netālu no Narvas. Tur degakmeni karsē milzu cilindros, kur tehnoloģiskā procesā izdalās gāze.

Vēl padomju gados dažviet degakmeni ieguva arī pazemes raktuvēs.
Kohtla-Jerves tuvumā atrodas Kohtla–Nemmes raktuvju muzejs, kas ierīkots 2001. gadā slēgtajā degslānekļa šahtā. Tagad apmeklētājiem ir pieejami tikai daži kilometri no kādreizējiem 60 km raktuvju eju, jo pārējās šahtas ejas drošības dēļ ir aizplūdinātas. Pagātnē esot bijuši pat gadījumi, kad pamesta šahta iebrūk ar visu mežu vai pļavu virs tās.
Raktuvju strādnieki sākumā urbuši, vēlāk spridzinājuši, tad krāvuši iežu gabalus vagonos, lai pa sliedēm vagonus izvestu virszemē. Tur gigantiska šķirošanas kompleksa augšpusē strādnieki ar rokām atdalījušas nevajadzīgos piemaisījumus, bet degslānekli veda uz Narvas spēkstaciju.

Igaunijas ekonomikas ministrs Juhants Pārts ir norādījis, ka slānekļa naftas ieguve no degakmens Igaunijā ir ekonomiski izdevīga, kamēr barela cena par tonnu naftas ir vismaz 80 ASV dolāri.

Ja Eiropas Komisija (EK) palielinās emisijas kvotas un stingrāk reglamentēs slānekļa gāzes un citu netradicionālo ogļūdeņražu izpētes un ieguves kārtību, pieprasot dalībvalstīm detalizēti izvērtēt šo darbu ietekmi uz vidi, tad tas var apdraudēt slānekļa naftas iežu ekonomisko izdevīgumu ne tikai Igaunijā vien.

Narvas spēkstacijā dedzinātais degslāneklis rada milzīgu pelnu daudzumu. Gada laikā tiek izmesti gaisā 4,5 miljoni tonnu pelnu. Daļa pelnu tiek uztverti filtros. Tos attīrot izskalo ar ūdeni. Piesārņotais ūdens tiek uzkrāts un nostādināts baseinos, kuri satelītattēlos ir redzami gaiši zilā krāsā.

Igauņiem ir nodomi savu pieredzi degslānekļa izmantošanā ir jāpielieto aizvien plašāk, tai skaitā arī aiz Igaunijas robežām. Ir vēlēšanās iekarot globālo tirgu ar pašreizējām slānekļa naftas iežu ieguves tehnoloģijām un tādējādi gūt ienākumu avotu Igaunijai. Igaunijas valsts uzņēmums Enefit plāno investīcijas Jordānijā, Marokā, Izraēlā un Etiopijā.

Enefit 2012. gadā ir veicis investīcijas ASV Jutas štatā, kur par 29 miljoniem eiro ir iegādāti nelieli zemes gabali ar slānekļa naftas atradnēm. Teorētiski Igaunijas plānotais ekonomiskais ieguvums būtu mērāms vairāku miljardu ASV dolāru vērtībā, tomēr risks un problēmas pastāv, jo pirmie ASV iegūtie slānekļa paraugi satur mazāk karogēna nekā Igaunijas analogi un apstrādes procesā izdala mazāk naftas kā sākotnēji cerēts. Ja investīcijas ASV neatmaksāsies, Igaunija var zaudēt pat 100 miljonus dolāru un pasaules iekarošanas plānus var nākties atlikt.

Igaunijā valda arī skeptisks viedoklis par slānekļa naftas iežu ilgstošu izmantošanu enerģijā ražošanā. Degslānekļa ieguves un izmantošanas infrastruktūra ir tikusi mantota no Padomju Savienības laikiem un, ja sākotnēji tai bija kāds pamatojums, tad mūsdienās tas aizvien vairāk zaudē savu energoefektivitāti un rada nopietnus postījumus videi. Igaunijai esot jāvirzās pa dabai draudzīgas un atjaunojamas enerģijas ceļu.