Uz pasaules ir ļoti maz cilvēku, kuri nav dzirdējuši vārdu – dolārs.
Kopā ar NeoGeo.lv noskaidrosim, kas pagātnē bija un kas mūsdienās ir dolārs!
Attēls: http://upload.wikimedia.org
Dolāra vēsture aizsākās viduslaikos Eiropā ar pirmās liela izmēra sudraba monētas izkalšanu.
Tas notika 1484. gadā, kad Tiroles erchercogs Zigismunds Eiropā pirmais uzsāka kalt liela izmēra sudraba monētas. Monētas bija no augstas raudzes sudraba ar masu aptuveni 15,5 grami.
1486. gadā erchercogs lika kalt sudraba monētas ar divreiz lielāku masu – 31,83 grami. Katrā no šīm monētām bija 29,23 grami tīra sudraba. Šo monētu nosauca par sudraba guldeni, jo tā vērtība atbilda jau apgrozībā esošajam zelta guldenim.
Attēls: http://upload.wikimedia.org
15. gadsimta beigās un 16. gadsimta sākumā sudraba guldeņu lietošana izplatījās visā Centrāleiropā. 1493. gadā sudraba guldeņus sāka kalt arī Bernē (Šveice), un 1500. gadā – Saksijā.
Atdarinot sudraba guldeņu lietošanu, 1518. gadā Bohēmijas grāfs Stefans Šliks uzsāka sudraba dālderu kalšanu. Sudraba dāldera masa bija 29,5 grami, un tas saturēja 27,2 gramus tīra sudraba.
Interesanti ir tas, ka pirmais sudraba dālderis savu nosaukumu (Joachimsthaler) ieguva no pilsētas nosaukuma, kurā tas tika izkalts. Pilsētu sauca Joachimsthal (tagadējā Čehijas pilsēta Jahimova).
Laikam ritot, sarežģītais monētas nosaukums tika saīsināts līdz Thaler (latviski: dālderis).Bohēmijas dālderu pieprasījums bija tik liels, ka līdz 1528. gadam tika izkaltas ap 2,2 miljoniem šādu sudraba dālderu un tie ieguva plašu lietošanu Vācijā un arī citās Eiropas vietās. Dālderis ieguva dominējošu lomu starptautiskajā tirdzniecībā.
Pie tam dālderi dažādās Eiropas vietās sāka saukt savos pielāgotos nosaukumos:
• Spānijā – talero;
• Nīderlandē – daldre;
• Vācijā – daalder;
• Skandināvijas valstīs – daler;
• Itālijā – tallero;
• Anglijā – daller, vēlāk dallar un vēl vēlāk – dollar.
Attēls: http://upload.wikimedia.org
Spānijā pirmo lielo sudraba monētu, atdarinot Tiroles sudraba guldeni, izkala 1497. gadā. Tās svars bija 27,468 grami, un tā saturēja 25,56 gramus tīra sudraba. Tā tika kalta līdz pat 19. gadsimtam un vēlāk tā tika nosaukta par pilastru jeb spāņu dolāru.
Spāņu dolārs tika lietots ne tikai Spānijā, bet plaši izplatījās pa visām Spānijas kolonijām, tai skaitā Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā. Spānija uzsāka sudraba dolāru kalšanu arī Peru, Bolīvijā, Gvatemalā, Čīlē un Meksikā.
Arī Anglijas kolonijās visā pasaulē lielās sudraba monētas (daller, vēlāk dallar un vēl vēlāk – dollar) bija viens no galvenajiem naudas maksāšanas līdzekļiem.
Attēls: http://upload.wikimedia.org
Pēc neatkarības iegūšanas Amerikas Savienotās Valstis (ASV) 1792. gadā noteica savas valsts nacionālo valūtu – ASV dolāru. ASV sudraba dolārs svēra 27 gramus, un tas saturēja 24,1 gramu tīra sudraba, tomēr vēl krietnu laiku apgrozībā bija arī spāņu dolārs, kurš ASV nokļuva no Spānijas kolonijām.
Tā dolārs kļuva par ASV nacionālo valūtu, taču dolāra izplatība pasaulē turpinājās.
No vairāk zināmajām pasaules valstīm, kuru nacionālā valūta ir dolārs, ir jāmin, Kanāda, kurā 1858. gadā dolārs kļūst par tās nacionālo valūtu, Austrālija – 1966. gadā, Jaunzēlande – 1967. gadā.
Dažādu vēsturisku procesu iespaidā, mainoties valstu un teritoriju lietotām valūtām un to nosaukumiem, dolārs ir bijis nacionālā valūta vairāk nekā 30 pasaules valstīs un teritorijās. Arī mūsdienās apmēram 20 pasaules valstīs nacionālā valūta ir dolārs.
Minēsim dažus interesantākos gadījumus par valstīm un teritorijām, kuru nacionālā valūta bija dolārs.
Mongolijas dolārs
Attēls: http://upload.wikimedia.org
Mongolijas nacionālā valūta no 1921. – 1924. gadam.
Tā kā Mongolijas tautā bija liels analfabētisms, tad uz Mongolijas dolāru dažādu nominālu banknotēm bija attēloti dzīvnieki, kuri noteica naudas vērtību:
• 10 dolāri – auns;
• 25 dolāri – bullis;
• 50 dolāri – zirgs;
• 100 dolāri – kamielis.
Monētu Mongolijas dolāram nebija.
1925. gadā Mongolijas dolāru nomainīja jauna nacionālā valūta – Mongolijas tugriks.
Amerikas Valstu Konfederācijas dolārs
1861. – 1865. gados dolārs bija Amerikas Valstu Konfederācijas (angliski: Confederate States of America) nacionālā valūta.
Amerikas Valstu Konfederācija bija pašpasludināta federāla valsts, kas sastāvēja no 11 štatiem (Dienvidkarolīna, Misisipi, Florida, Alabama, Džordžija, Luiziāna, Teksasa, Tenesī, Arkanzasa, Ziemeļkarolīna un Virdžīnija), kuri bija paziņojuši par izstāšanos no ASV. Tādējādi 1861. gada 12. aprīlī sākās Amerikas pilsoņu karš. Vienīgais Amerikas Valstu Konfederācijas prezidents bija Džefersons Deiviss. Konfederācija tika likvidēta 1865. gadā līdz ar pilsoņu kara beigām.
Protams, ir jāpiemin arī ASV dolāra lielā ietekme mūsdienu pasaulē.
Bez ASV pasaulē ir daudzas valstis, kurās gandrīz oficiāli paralēli nacionālai valūtai tiek lietots arī ASV dolārs. Bet par to jau būtu jāraksta citā nopietnā rakstā.
Pēdējās rindkopas pirmais teikums pareizi ir jālasa šādi: “Protams, ir jāpiemin arī ASV dolāra lielā ietekme mūsdienu pasaules izlaupīšanā, nodošinot ASV parazitēšanu uz pārējo tautu rēķina”.
Jā, tikai par to izvēlas nerunāt un nerakstīt. Patiesībā vēl šodien notiek tautu paverdzināšana un valstu iekarošana, tikai daudz rafinētākā un izsmalcinātākā veidā : nevis ar zobenu, bet ar dolāru. Ak, vēl ar demokrātijas ieviešanu atpalikušajās valstīs!
Te var paturpināt par dolāra vērtības atsvabināšanu no sudraba un vēlāk arī zelta ekvivalenta (standarta). Šobrīd $ tikai papīra, tintes un drukāšanas izdevumu vērtība…
Anonīmie mērnieki, lūdzu pierādījumus studijā! Vai vismaz paskaidrojiet mehānismu, kā tieši tautas tiek “paverdzinātas” un valstis “iekarotas”? Saskaņā ar manā rīcībā esošo informāciju citām tautām ir pašām savas valūtas (kuras atšķirībā no ASV dolāra tām ar likumu uzspiež vietējās valdības). Bet problēma tāda, ka dažas vietējās valdības sāk savu vietējo valūtu drukāt astronomiskos daudzumos (faktiski apzogot savus pilsoņus, kuru kabatās esošās naudas zīmes zaudē daļu vērtības). Tāpēc šo nesaimniecisko valstu pavalstnieki spiesti meklēt stabilākas vērtības – tajā skaitā dolāru, eiro vai Šveices franku, kuru inflācija ir minimāla.
Banksterim varu paskaidrot, ka zelta vai sudraba standarts nozīmētu to, ka viss pasaules zelts = visā pasaulē pārdodamajām precēm un pakalpojumiem, motivējot daudzus cilvēkus doties meklēt zeltu (kā Zelta Drudža laikā), kas faktiski ir darba resursu šķērdēšana, jo zelts pats par sevi cilvēkiem nedod gandrīz nekādu labumu (ir arī citi spīdīgi akmeņi un elektrības vadītāji). Bet, ja daudz zelta neizdotos atrast, tad esošie zelta īpašnieki, neko neražojot vienmēr saglabātu 50% Pasaules ekonomikas kopējās vērtības (t.i. visi miljardieri tad atrastos zelta ieguves valstīs DĀR un Kongo DR, nevis ASV un Ķīnā, kas reāli kaut ko ražo vai sniedz pakalpojumus) Savukārt ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem zustu motivācija attīstīties, ja par uzlaboto produktu viņi tāpat saņemtu to pašu 1 zelta dolāru, vai pat mazāk (ja sāktos deflācija). Tādēļ dārgajai zelta naudas vienību sistēmai (kas izmaksātu 50% no ekonomikas resursiem) nepieciešama lētāka alternatīva – papīra un digitālā nauda (kuras izmaksas ir tuvu 0%), jo galu galā nauda taču ir tikai mērvienība, maiņas un informācijas sistēma.
Un nelielai inflācijai ir jābūt, jo vidēji visas preces un pakalpojumi kļūst arvien labāki un labāki (tātad tiem būtu jāmaksā mazliet dārgāk). Un attīstīto valstu valūtas (ASV dolārs, eiro, sterliņu mārciņa) stingri ievēro principus, lai neapzagtu patērētājus ar pārāk augstu inflāciju un arī ne ražotājus ar deflāciju.
Bet tas nenozīmē, ka nav jādomā par vēl labākām valūtas alternatīvām (kā BitCoin, kas diemžēl pašlaik ir pārvērties par piramīdu shēmu un burbuli, kas jebkurā brīdī var plīst).