Pasaulē ir patiesi liels kalns, kurā nekad nav uzkāpis neviens alpīnists. Un nedomā kāpt arī nākotnē.
Tas ir kalns, kurš atrodas Tibetā – Kailašs.
Kailašs ir augstākais kalns šajā reģionā un tas īpaši atšķiras no citiem kalniem ar savu četrstūraino piramīdas formu un sniega cepuri virsotnē. Pie tam kalna piramīdas malas ir gandrīz precīzi orientētas atbilstoši Zemes debespusēm.
Kailaša augstums joprojām ir strīdīgs jautājums. Agrāk tika uzskatīts, ka Kailaša augstums ir 6 666 m, taču specialisti nebija vienisprātis par šo kalna augstumu un bija strīdi, kas saistījās ar kalnu augstuma mērīšanas metodi. Turklāt Himalaji tiek uzskatīti par jauniem kalniem, tāpēc to augstums vidēji gadā palielinās par aptuveni 0,5 cm gadā. Pašreiz tiek vērtēts, ka Kailaša augstums ir 6 638 m.
Kalna tiešā tuvumā (līdz 60 km) atrodas vairāku reģiona nozīmīgo upju iztekas — Indas, Brahmaputras, Satledžas un Karnali.
Kailaša kalna tuvumā atrodas Manasarovara ezers, kurā ir saldūdens un Rakshastala ezers, kurš ir sālsūdens ezers. Abi ezeri atrodas pilnīgi blakus, bet ūdens tajos ir absolūti dažāds – vienā dzīvs otrā nedzīvs.. Manasarovars ir pasaulē augstākais saldūdens ezers un tā platība ir 320 km2.
Kailaša kalnā nav uzkāpis neviens alpīnists. Lai arī Kailašs ir stāvs un gandrīz pilnīgi neuzkāpjams, taču tas nav galvenais iemesls alpīnistu bezdarbībai. Izpētes liecina, ka kalna dienvidaustrumu un ziemeļaustrumu nogāzes ir tādas, kuras alpīnisti varētu pievarēt. Ir cits būtisks iemesls tam, kāpēc alpīnisti nevar uzkāpt Kailaša kalnā.
Kailaša kalns ir svēts hinduistu, budistu, džainistu un bonu reliģijās.
Hinduismā to tradicionāli atzīst par Šivas mītni, kurš tur dzīvoja kopā ar savu laulāto dievieti Pārvatī un viņu bērniem Ganēšu un Kartikeju. Vienā Višnu Purānas kalna aprakstā teikts, ka tā četras sejas ir izgatavotas no kristāla, rubīna, zelta un lapis lazuli. Tas ir pasaules pīlārs un atrodas sešu kalnu grēdu centrā, kas simbolizē lotosu.
Saskaņā ar džainu svētajiem rakstiem Aštapada ir vieta, kur pirmais džains Tirthankara Rišabhadeva sasniedza mokšu (atbrīvošanos).
Budistu tekstos Kailaša kalns ir pazīstams kā Meru kalns. Tā ir galvenā tās kosmoloģijas sastāvdaļa un nozīmīga dažu budistu tradīciju svētceļojumu vieta.
Tā kā Kailašs tiek uzskatīts par svētumu dažādās reliģijās, tad cilvēki dodas svētceļojumos uz kalnu. Tas ir viens no vecākajiem svētceļojumu galamērķiem.
Tibetiešu gudrība vēsta:
“Tikai cilvēks, kurš ir pilnīgi brīvs no grēka, var uzkāpt Kailašā. Un viņam nebūtu jācīnās ar ledus sienu, lai to izdarītu — viņš vienkārši pārvērtīsies par putnu un lidos uz virsotni.”
