Kanibālisms ir situācija, kad vienas dzīvnieku sugas pārstāvji ēd savas sugas pārstāvjus. Cilvēkēšanu dēvē par antropofāgiju (no sengr. anthropos – “cilvēks”, un phagein – “ēst”), kaut plašāk pazīstams apzīmējums ir “kanibālisms”.
Šī satraucošā uzvedība, lai arī mūsdienās ir reti sastopama, ir novērota visā cilvēces vēsturē un dažādās kultūrās. Kanibālisms nav raksturīgs tikai cilvēkiem; tas pastāv arī dzīvnieku valstībā. Daudzas sugas, tostarp kukaiņi, abinieki un zīdītāji, praktizē kanibālismu dažādu iemeslu dēļ, piemēram, izdzīvošanas, dominēšanas vai barības trūkuma dēļ.
Mūsu senči, īpaši noteiktas hominīdu (Hominidae) sugas, arī uzrādīja kanibālisma uzvedības pazīmes. Arheoloģiskie pierādījumi liecina, ka Homo antecessor, kas ir aizvēsturiska cilvēku suga, praktizēja kanibālismu aptuveni pirms 800 000 gadu.
Avots: https://prehistoric-wiki.fandom.com/
Cilvēku sugai turpinoties attīstīties radās saprātīgais cilvēks (Homo sapiens). Cilvēks pieder pie hominīdu (Hominidae) dzimtas, cilvēku (Homo) ģints. Mūsdienās vienīgā sastopamā Homo sapiens pasuga ir Homo sapiens sapiens. Neandertālieši (Homo sapiens neanderthaliensis) izzuda pirms apmēram 30 000 gadu. Ģenētiskas norādes uz vairoties spējīgu pēcnācēju radīšanas iespēju starp abām pasugām liecina, ka tās pieder pie vienas sugas.
Kanibālisms mūsdienu Homo sapiens dzīves vidē ir reģistrēts visā vēstures gaitā un bieži tas ir saistīts ar rituāliem, izdzīvošanu ekstremālos apstākļos vai sociālajām un kultūras praksēm. Kanibālisms ir novērots daudzās senajās civilizācijās, kas bieži ir saistīts ar reliģiskām vai dažādu rituālu praksēm. Tika uzskatīts, ka tas nodod kanibālam spēku, drosmi vai citas vēlamas īpašības no tā cilvēka, kurš tiek apēsts.
Viduslaikos kanibālisms tika dokumentēts dažādās pasaules daļās, īpaši bada vai aplenkuma laikā. Ievērojami gadījumi ir krusta kari un vairāki viduslaiku bada gadījumi, kad izmisušie iedzīvotāji izmantoja kanibālismu, lai izdzīvotu.
Industrializētā pasaule, pieaugot industrializācijai, kanibālisma gadījumi kļuva retāk, bet joprojām tika reģistrēti, īpaši izolētos vai ekstremālos apstākļos.
19. gadsimta beigās Vācijas izdevējs A. Hārtlēbens 1893. gadā sastādīja pasaules karti, kurā ir norādīti reģioni, kuros joprojām tika praktizēts vai vēsturiski ticis piekopts kanibālisms (antropofāgija), vēsturiskie gadījumi parādīti ar zaļo krāsu, bet 19. gadsimtā sastopamie gadījumi – sarkanā krāsa.
Kartē attēlotie kanibālisma reģioni ietver Ziemeļameriku un Dienvidameriku, Sibīriju, Tibetu, Ekvatoriālo Āfriku, Indonēziju un Austrāliju.
Mūsdienās kanibālisms aizvien vēl ir sastopams. Tas ir bijis gan Libērijā un Kongo Demokrātiskajā Republikā, to joprojām praktizē Papua-Jaungvinejā, kā arī rituālu un kara laikā dažādās Melanēzijas ciltīs.
Ārkārtas gadījumus, kur indivīdiem neatliek nekas cits, kā ēst savu biedru gaļu vai mirt bada nāvē, — mūsdienās šāda situācija vairākkārt atgadījušās, nomaļā vietā avarējot lidmašīnai vai jūrniekiem pēc kuģa nogrimšanas daudzas dienas dreifējot okeānā. To nevar uzskatīt par kanibālismu kā paražu, bet gan kā izņēmuma situāciju ekstremālos apstākļos.
Tomēr mūsdienu pasaulē kanibālisms galvenokārt ir saistīts ar patoloģiju un garīgiem traucējumiem, kas atspoguļojas atsevišķās krimināllietās.
