Mūsdienu Latvijas jūras piekraste ir ilgstošas jūras ģeoloģiskās darbības rezultāts, kad no pēdējā leduslaikmeta mantotais reljefs tika pārveidots ūdenslīmeņa svārstību apstākļos. Par mūsdienu jūras krastu veidošanās sākumu tiek pieņemts laiks, kad ūdenslīmenis stabilizējās apmēram pirms 2 800 gadiem.
Jūru un okeānu krasta līnijas izmaiņas ir problēma gandrīz visā pasaulē. Tas notiek likumsakarīgu dabas procesu rezultātā, kā arī to veicina klimata izmaiņas un cilvēka darbība.
Esošie nākotnes klimata pārmaiņu scenāriji prognozē turpmāku pasaules okeāna līmeņa paaugstināšanos un ekstrēmu meteoroloģisko notikumu atkārtošanās biežuma pieaugumu, kas atsauksies uz jūru un okeānu piekrastes intensīvāku eroziju. Arī Baltijas jūrā nākotnē tiek prognozēts ievērojams okeāna ūdens līmeņa kāpums. Klimata pārmaiņu scenāriji, norāda uz ūdens līmeņa kāpumu nākotnē visā Baltijas jūras reģionā.
Latvijas 497 km garo piekrasti Baltijas jūrā veido smilšaina lēzenu ieloku un vāji izteiktu zemesragu mija. Latvijas piekrastes procesus tieši ietekmē smilšu sanešu materiāla pārvietošana viļņu un ūdens līmeņa izmaiņu rezultātā, no kā izriet erozijas–akumulācijas krastu veidošanās.
Kur Latvijā jūras piekrastē draud krasta izskalošana?
Tā kā Latvijā jūras piekraste ir gara un daudzveidīga, tad krastu izskalošana nenotiek visur. Atšķirīgie apstākļi nosaka atšķirīgu krasta reakciju uz vētrām un ūdens līmeņa izmaiņām.
Izšķir sekojošus jūras krastu tipus:
- Akumulatīvi krasti ar platu pludmali un labi izveidotu primāro kāpu reljefu.
- Zemi novietoti krasti ar šauru un zemu pludmali un vāji veidotu primāro kapu reljefu un lielu applūšanas risku.
- Stāvkrasti, kas ir izteikti erozijas krasti ar reljefā pārliecinoši izsekojamu jūras erozijas formu.
- Mainīgi un dinamiski neitrāli krasti, kuru reljefā sastopamas gan erozijas, gan akumulācijas radītas reljefa formas.
- Nostiprinātie krasti – ostu teritorijas, mākslīgie krasti ar masīvām preterozijas būvēm, nostiprinātas upju grīvas.
Atbilstoši šiem jūras krastu tipiem, Latvijā jūras piekrasti var iedalīt sekojoši:
- Krasta erozija dominē aptuveni 150 km kopgarumā,
- Akumulācija dominē aptuveni 140 km kopgarumā,
- Aptuveni 200 km kopgarumā izmaiņām nav izteiktas.
Tur Latvijā, kur jūras piekrastē dominē krasta erozija, atbilstoši Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes datiem, krasta erozijas pašreizējais ātrums ir sekojošs:
- Krasta līnijas atkāpšanās ir ļoti neliela (ap 0,1 m gadā) ~ 30 km;
- Krasta līnijas atkāpšanās 0,1 –0,5 m/gadā ~ 90 km;
- Krasta līnijas atkāpšanās 0,6 –1,5 m/gadā ~ 50 km;
- Krasta līnijas atkāpšanās 1,6 –3,5 m/gadā ~10 km.
Sagaidāms, ka līdz 2060. gadam Latvijas teritorija krasta atkāpšanās dēļ samazināsies par aptuveni 9 kv.km.
Īpaši kritiska jūras krasta erozijas ietekme līdz 2060. gadam ir sagaidāma:
- Nīcas pagastā 15,5 km kopgarumā ar erozijas maksimālo ietekmi 100 – 200 m dziļumā;
- Liepājas pilsētas apkārtnē 5,1 km kopgarumā ar erozijas maksimālo ietekmi 100 – 180 m dziļumā;
- Jūrkalnes pagastā 13,0 km kopgarumā ar erozijas maksimālo ietekmi 90 – 110 m dziļumā;
- Vārves pagastā 11,5 km kopgarumā ar erozijas maksimālo ietekmi 70 – 110 m dziļumā;
- Ventspils pilsētas apkārtnē 8,3 km kopgarumā ar erozijas maksimālo ietekmi 60 – 110 m dziļumā;
- Kolkas pagastā 17,0 km kopgarumā ar erozijas maksimālo ietekmi 15 – 100 m dziļumā.
Ar jūras krasta eroziju var nedaudz cīnīties. Tas nav viegli un ne visur tas ir iespējams. Krasta eroziju var nedaudz mazināt un ierobežot:
- Pārtraukt jebkādu būvdarbu/zemes darbu veikšanu aktīvā krasta zonā.
- Mūsdienās tiek uzskatīts, ka masīvo preterozijas būvju ierīkošana nav bijusi pamatota, tā prasījusi neparedzēti lielus uzturēšanas izdevumus un radījusi nepieciešamību ierīkot arvien jaunas būves, lai kompensētu iepriekšējo radītās negatīvās sekas.
- Pielietot kārklu stādījumus un vienkāršu pasīvu nostiprinājumu ierīkošanu izmantojot galvenokārt dabas materiālus –laukakmeņus vai koka pāļus. Tomēr kārklu stādījumu efektivitāte vairumā gadījumu ir zema.
