Latvāņu izplatība Latvijā

Globalizācija skar ne tikai cilvēkus, bet arī augu un dzīvnieku valsti.

Gan pagājušajā gadsimtā, gan mūsdienās notiek apzināta vai neapzināta svešu, agrāk nebijušu augu un dzīvnieku nokļūšana Latvijas vidē. Pieaug svešo sugu īpatsvars Latvijas floras un faunas sastāvā.

Starp šīm sugām ir arī tādas, kuras mūsu ekoloģiskajos apstākļos jūtas ļoti labi: strauji aug, vairojas un izplatās. Rezultātā daļa no jaunpienākušajām sugām izspiež vietējās un kļūst par valdošām ekosistēmā.

Radot nozīmīgu bioloģisku piesārņojumu, svešzemju sugas ir kļuvušas par nopietnu problēmu dabisko ekosistēmu un sugu aizsardzībā, tradicionālās ainavas vizuālās vērtības saglabāšanā, kā arī rada ievērojamus ekonomiskus zaudējumus tautsaimniecībai.

Svešo agresīvo sugu, kuras mūsdienās dēvē par invazīvajām, saraksts Latvijā nav īss:
• Kanādas zeltgalvīte,
• puķu sprigane,
• sarkanais un melnais plūškoks,
• krokainā roze,
• ķekaru korinte,
• spožā klintene,
• smiltsērkšķis,
• Japānas un Sahalīnas dižsūrene u.c.

Sosnovska latvāni tā agresijas un izplatīšanās spējas ziņā nepārspēj neviena cita augu suga.

Latvānis savai attīstībai Latvijā ir atradis ļoti labvēlīgu vidi un aktīvi jau vairākus gadu desmitus pārgājis savvaļā, kļūstot par nevēlamu un agresīvu nezāli.

Uzziņai:

---

1. Latvāņi (Heracleum) ir no čemurziežu dzimtas ģints, kurā ir aptuveni 70 sugu, kuras ir izplatītas galvenokārt ziemeļu puslodē.
2. Latvijas florā Heracleum ģinti pirmoreiz ir aprakstījis J. B. Fišers 1778. gadā.
3. 18. – 19. gadsimta Baltijas floras pētījumos Latvijā tiek reģistrēta tikai viena savvaļas latvāņa suga – Sibīrijas latvānis H.sibiricum L.
4. Sibīrijas latvānis ir sena Latvijas vietējās floras suga. Tas izplatīts visā mūsu valstī – ceļmalās, pļavās, mežos un tīrumos kā nezāle. Sibīrijas latvānis ir divgadīgs līdz daudzgadīgs lakstaugs, sasniedz 50 – 180 cm augstumu. Stublājs rievains, dobs, klāts ar retiem matiņiem. Lapas plātne 20 – 50 cm gara un apmēram tikpat plata, trīskārt plūksnaina, plūksnas dalītas līdz galvenajai dzīslai. Sibīrijas latvānis nesatur kodīgas un cilvēku veselībai kaitīgas vielas. Pagājušā gadsimta 20. un 30. gados Sibīrijas latvāni lietoja kā garšaugu un ārstniecības augu.
5. Latvijā 20. gadsimta puķkopju literatūrā, sākot ar 1932. gadu, raksturotas vairākas citas svešzemju latvāņu ģints sugas, kas ieteiktas audzēšanai kā krāšņumaugi. Visizplatītākais apstādījumos un visbiežāk ieteiktais augs ir Mantegaca latvānis. Savvaļā šī suga aug Kaukāzā un tam tuvākajos reģionos. Šo sugu izplatīja visā Eiropā kā krāšņumaugu un lopbarības augu. Mantegaca latvānis 19. gadsimtā izplatījās visā Lielbritānijā. Jau 1925. gadā arī Latvijā Mantegaca latvāni ieteica audzēšanai krūmu alejās, lai tos intensīvi apmeklētu bites un citi kukaiņi.
6. Sākot ar 1947. – 1950. gadu bijušās Padomju Savienības zinātnieki uzsāka darbu pie daudzu latvāņu sugu introdukcijas izmēģinājumiem. Galvenā vērība pētījumos tika veltīta Kaukāza reģionā augošajām 29 savvaļas sugām. Par vienu no vērtīgākajiem lopbarības augiem tika atzīts Sosnovska latvānis, jo zaļais augs satur daudz ogļhidrātu un olbaltumvielu, bet maz kokšķiedras.
7. Sākot ar 1954. gadu, Latvijā uzsāka izmēģinājumus ar jauniem un perspektīviem lopbarības kultūraugiem.
8. 1965. – 1970. gados notika pētījumi par Sosnovska latvāņa ražību Madonas rajona Barkavas padomju saimniecībā.
9. Sosnovska latvāni pirmo reizi lauksaimnieciskai ražošanai iesēja 1968. gadā, kad Madonas rajona padomju saimniecība “Barkava” saņēma no PSRS Lauksaimniecības akadēmijas Karēlijas filiāles 0,5 kg Sosnovska latvāņu sēklu. Pirmais lauks 0,2 ha platībā tika apsēts pie Barkavas – Lubānas ceļa.
10. Pagājušā gadsimta 70. gadu beigās latvāņa sējplatība Barkavā sasniedza 40 ha, galvenokārt izvietojoties pagasta centrā. Kopā sējumi aizņēma 6 laukus, lielākais no tiem bija 15 ha platībā.
11. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā, mainoties lauku apsaimniekošanas politikai, Sosnovska latvāņa izplatība Latvijā kļuva nekontrolējama. Latvānis gredzenveidīgi izplatījās ne tikai apkārtējos pagastos (Ošupe, Murmastiene, Prauliena), galvenokārt gar ceļmalām un ūdenstecēm, bet dažādos veidos nokļuvis praktiski visā Latvijas teritorijā.

Ir pagājuši nepilni 50 gadi, un Sosnovska latvānis Latvijā jau aug vairāk kā 10 230 ha platībā jeb aizņem 0,16 % no Latvijas kopplatības.

Šādi aprēķini noteikti Valsts augu aizsardzības dienestā, kurš veicis invazīvā auga – Sosnovska latvāņa – izplatības noteikšanu. Līdz 2010. gada janvāra beigām bija uzmērīti 10 230 ha ar latvāni invadēto teritoriju un dati iekļauti Kultūraugu uzraudzības valsts informācijas sistēmas Invazīvo augu sugu izplatības datu bāzē.

NeoGeo.lv sagatavoja karti, kurā redzamas teritorijas, kurās Sosnovska latvānis ir savairojies visvairāk.

Secinājumi, analizējot Sosnovska latvāņa izplatības datus Latvijā:

TOP 5 Latvijas novadi, kuros ir vislielākās ar Sosnovska latvāni invadātās platības:
1. Madonas novads – 1 599 ha;
2. Cēsu novads – 800 ha;
3. Dagdas novads – 764 ha;
4. Siguldas novads – 682 ha;
5. Neretas novads – 408 ha.

TOP 5 Latvijas novadi, kuru teritorija ir % visvairāk invadēta ar Sosnovska latvāni:
1. Cēsu novads – 4,7%
2. Siguldas novads – 1,9%
3. Viļānu novads – 1,0%
4. Ķekavas novads – 0,9%
5. Dagdas novads – 0,8%

Visplašāk agresīvais latvānis izplatījies šajos pagastos:
1. Madonas novada Barkavas pagastā;
2. Cēsu novada Vaives pagastā;
3. Neretas novada Pilskalnes pagastā.

Ļoti dramatiska situācija ir Rīgas apkārtnē. Ķekavas apkārtnē izvietotajos latvāņa ierobežošanas izmēģinājumu lauciņos pat nav iespējams

uzskaitīt floristikas mīļotāju nogriezto augu skaitu. Tikai atsevišķiem augiem sēklas ir atstātas uz lauka. Tātad agrāk vai vēlāk aizvestās sēklas no atkritumu izgāztuvēm vai tiešā veidā papildinās latvāņa audzes citur Latvijā.

Sosnovska latvāņa izplatību nodrošina virkne dabas un cilvēku faktoru. Sēklas izplata:
1. Putni
2. Vējš
3. Tekošs ūdens
4. Augsnes apstrādes mašīnas
5. Floristi

Pēc zinātnieku un praktiķu aplēsēm latvāņa aizņemto platību minimālais pieaugums gadā vidēji sastāda ap 10%. Tādējādi var prognozēt latvāņa izplatības tempus turpmākajiem gadiem, ja netiks veikti kardināli ierobežojoši pasākumi.

Informācija par Šosnovska latvāņa toksiskumu:

---

1. Sosnovska latvāņa sula ir fototoksiska. No ziemeļu mērenā klimata reģiona un tropisko kalnu 70 latvāņu sugām 29 sugas ir toksiskas.

2. Augu sula var izdalīties no matiņiem uz stublāja vai kātiņiem, kā arī no bojātiem vai nogrieztiem augiem. Sulai nonākot kontaktā ar ādu, kas tiek apstarota ar ultravioletajiem stariem (parasti no saules gaismas), toksiska viela – furokumarīni tiek aktivēti.

3. Ja sulu nekavējoties nenomazgā, tie izraisa ādas kairinājumu, apdegumu, uztūkumu un sūrstošas, ilgi nedzīstošas čūlas aptuveni 15 – 20 stundu laikā pēc kontakta ar augu. Čūlas bieži ir kompaktas, ļoti lielas un ūdeņainas. Var būt nepieciešama ādas transplantācija, bojātās ādas brūces dzīst lēni, paliek pigmentācija, kas dažus gadus pēc tiešā kontakta var attīstīties atkārtotā dermatītā.

4. Visaugstākais furokumarīna saturs ir konstatēts latvāņu lapās jūnijā, tāpēc fotodermatīts visbiežāk ir sastopams pavasarī un vasaras sākumā, kad sula brīvi izdalās no bojātajiem audiem un ultravioletais starojums saules gaismā ir daudz intensīvāks nekā vēlākās auga dzīves stadijās.

5. Pēc ziedēšanas furokumarīnu koncentrācija augstāka ir augļos, vidēja – lapās, bet minimāla – stublājā. Augos, kas auguši brīvās, nenoēnotās vietās, ir augstāka furokumarīnu koncentrācija, nekā augos, kas auguši noēnotās vietās.

6. Praktizējoši mediķi parasti iesaka nomazgāt ādu ar ziepēm un ūdeni, ja nepieciešams, cietušo vietu apstrādāt kā termisko apdeguma brūci, tādējādi mazinot kairinājumu. Skarto laukumu nepieciešams sargāt no saules gaismas 72 stundas, piemēram, nosedzot to.

7. Augs ir mazāk bīstams dzīvniekiem. Dažos gadījumos ir bijušas aizdomas par kazu saindēšanos, kā arī putniem ir novērota kāju un knābju deformācija.

Daudzās Eiropas valstīs un arī Latvijā notiek pasākumi, lai ierobežotu latvāņu izplatību.
Tas izmaksā dārgi, panākumi nav ātri un viegli.

Kā saka: „Iedod latvānim mazo pirkstiņu, tas paņems pus valsti!”