Latvijas simboli

Latvijai ir trīs galvenie nacionālie simboli:
valsts karogs;
valsts ģerbonis;
valsts himna.

Katram no šiem Latvijas valsts simboliem ir sava rašanās vēsture.
NeoGeo iepazīstinās jūs ar savu ģeogrāfisko skatījumu uz katru no Latvijas nacionālajiem simboliem.
Iespējams, ka atradīsim kādu ģeogrāfisku kopsakarību!

KAROGS

---

“No Cēsīm tomēr, kā esmu dzirdējis, bija zemes sargos uz Rīgu atnācis kāds brālis ar kādiem simts vīriem.
Tiem paziņojot to vēsti, tie smuki glīti gāja turp, ar karogu sarkanā krāsā baltu strīpu pa vidu pa tagadējai cēsnieku parašai.
Bet Cēsis, tā sauc kādu pili, kurai tāds karogs, un tā atrodas Latviešu zemē, kur sievietes pa paradumam jāj gluži kā vīri.
Tas latviešu karogs; to varu jums patiešām sacīt.”

Šis ir “Atskaņu hronikas” pants, kurā hronists runā par cēsnieku sarkanbaltsarkano karogu. Latviešu valodā hroniku pirmoreiz pilnībā tulkojis vēsturnieks, etnogrāfs un literāts Matīss Siliņš (1861-1942).

Tās ir rindas no hronikas fragmenta, kurā stāstīts par zemgaļu cīņu pret vācu iebrucējiem 1279. gadā. Tagadējo Vidzemi krustneši šajā laikā jau bija iekarojuši, bet zemgaļi joprojām turpināja aizstāvēt savu zemi. Nameja vadībā tie gatavojās karagājienam uz Vidzemi, lai atriebtos par Kuldīgas komtura nodedzināto Dobeli. Livonijas ordeņa maršals Gerhards fon Kacenellenbogens bija savlaicīgi saņēmis izlūku ziņas un aicinājis uz Rīgu palīgā papildspēkus. No Cēsīm bija ieradies ordeņa brālis ar simt latviešu zemessargiem zem sarkanbaltsarkana karoga.

Par sarkanbaltsarkanā cēsnieku karoga izcelsmi atbildi mēģinājis rast vēstures doktors Valdemārs Ģinters (1899 – 1979) savā grāmatā „Karogi senajā Latvijā”, kur secinājis:
“Par karoga izcelšanos nav skaidrības, un paliek divas iespējas – tas varēja būt cēlies pirms ordeņa laika Cēsu latviešu vidē vai arī radies tās ordeņa militārās iekārtas ietvarā, kurā cēsnieki bija iekļauti. Ievērojot vācu bruņinieku ordenī pastāvošo paradumu izdalīt karogus karavīru vienībām, tās sakārtojot karagājienam, un to, ka hronists cēsnieku karogu saista ar ordeņa pili Cēsīs, visai ticams ir pēdējais pieņēmums. Tādā gadījumā “Atskaņu hronikā” uzsvērtais apgalvojums, ka tas ir latviešu karogs, nozīmētu, ka šis karogs nebija vienreizēji konkrētam gadījumam piešķirts, bet cēsnieki pastāvīgi savās kara gaitās pulcējās ap šo savu karogu. Vācu ordeņa krustnešu spēku nepietika, lai ar zobenu veiktu ātru kristiānisma misiju, un vācu militāros panākumus ievērojamā mērā veicināja lībju un latviešu cilšu kontingenti, kas ordeņa karos varēja piedalīties arī ar saviem karogiem.”

Tā kā šajā hronikā pieminētais latviešu karogs ir vienīgais no XIII gadsimtā dokumentāri fiksētajiem tagadējās Latvijas teritorijā dzīvojošo tautu karogiem, kuram dots krāsu apraksts, tad tas kopš XIX gadsimta otrās puses ir kalpojis kā prototips nacionālā karoga izveidei.

Hronikā ir arī lasāms, ka savi karogi bijuši arī citām latviešu ciltīm – zemgaļiem, kuršiem un sēļiem-, taču nav dots to tuvāks apraksts. Heraldikā sarkanā krāsa nozīmē drosmi, cīņu, varonību, bet baltā – cēlumu, atklātību.

Fakti par karoga vēsturi:

---

• “Atskaņu hroniku” ir tulkojis ne tikai M.Siliņš, bet vairāki citi tulkotāji. Kā viens no tiem ir jāmin Jānis Krodznieks (Krīgers; 1851-1924), kura darbā “Par zemgaliešiem” varēja iepazīties arī ar “Atskaņu hronikas” tulkojumu. Interesanti, ka viņa tulkojums par cēsnieku karogu ir šāds: “zem sarkana, baltām strīpām izstrīpota karoga“, kas atšķiras no M. Siliņa “Atskaņu hronikas” tulkojuma un kas vēlāk diskusijās bija ieteikts kā jaunveidojamā latviešu karoga variants.

• 19. gs. 80. gados tika izveidots studentu korporācijas “Lettonia” zaļi-zili-zeltītais karogs, kas daļā sabiedrības kalpoja kā tautas karogs. 1918. gadā šis karogs Amerikas latviešu aprindās tika izvirzīts kā Latvijas karogs. Jāatzīmē, ka mūsu kaimiņi igauņi par savām nacionālajām krāsām izvēlējās 1884. gadā Tērbatas igauņu studentu radīto trikoloru zils–melns–balts. Lietuvā speciāli izveidota komisija 1918. gadā piedāvāja savā karogā izmantot etnogrāfiskajos audumos biežāk sastopamās krāsas.

• Latviešu nacionālā karoga izveide notika Pirmā pasaules kara laikā. 1915. gadā, veidojot latviešu strēlnieku bataljonu karogus, atsevišķi mākslinieki piedāvāja karogu metiem sarkanbaltsarkanās krāsas. Pēc pedagoga un žurnālista Jāņa Lapiņa meta sarkanbaltsarkano karogu 1916. gada otrajā pusē izgatavoja viņa skolniece, Valmieras bēgļu patversmes skolotāja Marianna Straumane. Tas ir pirmais zināmais un reāli izgatavotais latviešu nacionālais karogs, kas arī saglabājies līdz mūsu dienām.

• 1917. gada maijā Latviešu mākslas veicināšanas biedrība pieņēma lēmumu kā Latvijas karoga variantu atbalstīt Anša Cīruļa un Voldemāra Tones zīmēto karoga metu ar krāsu attiecību 2:1:2. Neviens no piedāvātajiem karoga variantiem gan nebija tumšsarkanā krāsā. Anša Cīruļa mets 1918. gadā, realizēts fotogrāfa Jāņa Rieksta pastkartēs, padarīja krāsu proporciju 2:1:2 par tautā vispopulārāko. 1918. gada 18. novembrī, Latvju operas (tagadējā Nacionālā teātra) ēkā Rīgā proklamējot Latvijas Republiku, zāle bija dekorēta ar sarkanbalsarkano karogu.

• 1921. gada 15. jūnijā Satversmes sapulcē pieņemtais “Likums par Latvijas Republikas karogu un ģerboni” noteica krāsu proporcijas, bet nenorādīja krāsu toņus, kā arī karoga izmērus. Pirmoreiz karoga krāsa precīzāk raksturota 1922. gada 25. augustā Ministru kabineta pieņemtajos “Noteikumos par valsts, tirdzniecības, amatu personu un atsevišķu iestāžu flagām un kara kuģu karogiem”. Šie noteikumi ne tikai paredzēja, ka karoga krāsa ir “tumši sarkana (karmin)”, bet arī noteica karoga garuma un platuma attiecību 3:2.

Vairāk par Latvijas karoga vēsturi lasiet Tāļa Pumpuriņa rakstā “Sarkanbaltsarkanās – Latvijas karoga krāsas” (http://lv.lv/?menu=doc&id=200628)

“Atskaņu hronikā” ir pieminēta Cēsu pils, pie kuras, visticamāk, pirms došanās uz Rīgu pulcējušies latviešu zemessargi zem sarkanbaltsarkana karoga. Tātad Cēsu pili pieņemam par ģeogrāfisko atskaites punktu Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga dzimšanas vietai.

HIMNA

---

Latvijas Republikas valsts himnas „Dievs svētī Latviju” mūzikas un vārdu autors ir Baumaņu Kārlis jeb Kārlis Baumanis.

Viņš ir dzimis 1835. gada 11. maijā Viļķenes (tagadēja Limbažu novada Viļķenes pagasta) Indriķu pusmuižas nomnieku Jākoba un Annes Baumaņu ģimenē.
Pirmo reizi dziesmu „Dievs svētī Latviju” izpildīja I Vispārējos latviešu dziesmu svētkos 1873. gada 26. jūnijā Rīgā, kur kopkori veidoja 1003 dziedātāju.

Baumaņu Kārā dzimšanas dienā ik gadu Viļķenē svin Himnas Goda dienu.
Dzimto māju vietā ir tēlnieka Viļņa Titāna veidotais piemineklis komponistam.

Ja ar himnas autora dzimšanas vietu mēs varam saistīt arī pašas himnas dzimšanas vietu, tad Indriķu pusmuižu var pieņemt par ģeogrāfisko atskaites punktu Latvijas valsts himnas dzimšanas vietai.

ĢERBONIS

---

Latvijas Republikas ģerboņa autors ir grafiķis un profesors Rihards Zariņš.
Rihards Zariņš dzimis 1869. gada 27. jūnijā Valmieras apriņķī Viļķēnu pagasta (tagadējā Valmieras novada Kocēnu pagasta) Ķieģeļu muižas pārvaldnieka ģimenē.

Viņš bija viens no pazīstamākajiem un ražīgākajiem 20. gs. sākuma Latvijas grafiķiem, konservatīvs nacionālā romantisma pārstāvis, lietišķās grafikas meistars un mākslas pedagogs. 

1919. gada Rihards Zariņš kļuva par jaundibinātās Latvijas Republikas Valstspapīru spiestuves pārvaldnieku, darinājis grafisko dizainu nacionālās valsts vērtspapīriem, latu un santīmu monētām, diplomiem, pastmarkām.

Ja ar ģerboņa autora dzimšanas vietu mēs varam saistīt arī paša ģerboņa dzimšanas vietu, tad Ķieģeļu muižu var pieņemt par ģeogrāfisko atskaites punktu Latvijas valsts ģerboņa dzimšanas vietai.

Kartē jūs varat aplūkot visu triju Latvijas valsts simbolu dzimšanas vietas.

Tās atrodas salīdzinoši tuvu viena no otras (attālums pa gaisa līniju):
Indriķu pusmuiža (HIMNA) – Cēsu pils (KAROGS) 52 km
Indriķu pusmuiža (HIMNA) – Ķieģeļu muiža (ĢERBONIS) 38 km
Ķieģeļu muiža (ĢERBONIS) – Cēsu pils (KAROGS) 21 km

Kāpēc visi trīs galvenie Latvijas valsts simboli ir radušies tik tuvu viens otram?

Interesanti būtu ieskatīties šo Latvijas valsts simbolu „trijstūra” viducī.
Varbūt ir kāds īpašs ģeogrāfisks objekts, ap kuru „pulcējas” Latvijas simboli?

Vērā ņemams objekts ir trijstūra viducī esošais augstākais tuvākās apkārtnes paugurs Lauskalns (Lauvaskalns), kura augstums ir 124,7 m.
Tam pavisam blakus (1,1 km uz dienvidrietumiem) atrodas Augstrozes pilskalns.
Abi objekti attēloti kartē augstāk ar zilās krāsas klikšķināmiem marķieriem.

Purvaina ir šī puse. Zaltenes purvs, Vecmuižas purvs, Čužu purvs, Bisnieku purvs, Annasmuižas purvs, Rupuču purvs, … Un tad pēkšņi līdzenajā ainavā paceļas vairāki pauguri: Maiškalns, Slaveņu kalni, Lielie kalni, Lauskalns, Kuņņu kalns… Neparasta un kontrastiem bagāta ainava. Un Augstrozes Lielezera krastā paceļas Augstrozes pilskalns.

Augstrozes pilskalnā atrodas 1272. gadā celtās viduslaiku pils drupas. Līdz mūsdienām ir saglabājies tikai 6 – 7 metrus augstais pagalma puses mūris un fragments no laukakmeņu aizsargmūra. Kādreiz, kad augstajā pakalnā Rīgas arhibīskapa vasalis Rozens cēla pili, tās iemītnieki cerēja, ka stāvās paugura nogāzes pasargās to no uzbrucējiem, taču 1601. gadā Polijas – Zviedrijas kara laikā poļi un tatāri pili izlaupīja un nodedzināja. Pils vairāk netika atjaunota.

Lai Augstrozes pilskalnu un apkārtni varētu labāk saskatīt, 30 metrus augstajā kalnā uzbūvētas dēļu laipas, pakāpieni un skatu platformas, izcirsti liekie krūmi, kas aizsedza skatu uz varenajiem ozoliem un Augstrozes Lielezeru.

Ir teika par kādreiz bijušo Augstrozes pili:
„Augstrozes pils būvēšanā piedalījušies visi pagasta iedzīvotāji. Tā nav veikusies – cik pa dienu uzbūvēja, tik pa nakti nobruka. Tad ienācis prātā, ka vajagot pils mūros iemūrēt kādu cilvēku. Lielskungs jautājis, kurš vēloties nēsāt pils atslēgas. Esot pieteikusies jauna ganu meita Roze, kura tad arī esot iemūrēta. Pils vairs nav brukusi, arī neviens ienaidnieks nav varējis pili ieņemt. Šo notikumu rezultātā radies arī vietas nosaukums – Augstroze.

Interesanti ir arī tas, ka Augstrozes muižas apkārtnē atrodas Latvijā garākā lapegle, kas atrodas Augstrozes kapos. Te ir viena no lielākajām lapegļu audzēm Latvijā, kurā koki ir 150 – 160 gadus veci un 40 m augsti, bet ceļā uz Augstrozes kapiem ir divus kilometrus gara lapegļu aleja.

Šādu ģeogrāfisku skatījumu uz Latvijas valsts simboliem ieraudzīja NeoGeo!

Apsveicam visus Latvijas valsts svētkos!