Marianas dziļvaga un Čelendžera dzelme

Marianas dziļvaga.
Avots: wikipedia.org

Marianas dziļvagas Čelendžera dzelme ir dziļākā pašreiz zināmā vieta pasaules okeānā. Noslēpumainais okeāna zemūdens „bezdibenis” ir ļoti neizpētīts un pārsteigumu pilns.

Ja mēs zinām, ka pasaules augstākā vieta ir Everests ar augstumu 8 848 m, tad jāsaka, ka tā pasaules daļa, kas atrodas zem okeāna ūdens virsmas ir iespaidīgāka!
Marianas dziļvagas Čelendžera dzelmes precizētais dziļākās vietas mērījums ir 10 994 m no okeāna ūdens virsmas!

Marianas dziļvaga atrodas Klusā okeāna rietumu daļā un savu nosaukumu ieguvusi no Marianas salām, kuras atrodas uz rietumiem no dziļvagas.
Marianas dziļvagas garums ir aptuveni 1500 km, un tā atrodas uz divu tektonisko plātņu sadures robežas. Šajā vietā Klusā okeāna plātne paiet zem Filipīnas plātnes.

Burinieks „Čelendžers”. Avots:http://life.bio.sunysb.edu

Pirmās apstiprinātās ziņas par Marianas dziļgravas esamību tika iegūtas 1875. gadā, kad britu trīsmastu burinieks „Čelendžers” („Challenger”) veica pirmos sistemātiskos Klusā okeāna dziļumu mērījumus.
Dziļuma mērījumi, ko veica no burinieka „Čelendžers”, izmantojot dziļūdens lotas, uzrādīja, ka Marianas dziļvagas dziļums ir ap 8 200 – 8 400 m.
Lai arī mēs mūsdienās zinām, ka šie pirmie mērījumi bija salīdzinoši neprecīzi, tomēr par godu pirmatklājējiem Marianas dziļvagas dziļākajai vietai ir piešķirts nosaukums – Čelendžera dzelme (Challenger Deep).

1951. gadā britu zinātniski pētnieciskā ekspedīcija jau ar citu kuģi, bet ar to pašu nosaukumu „Čelendžers”, veica mērījumus Marianas dziļvagā, izmantojot eholotu, konstatēja, ka Čelendžera dzelmes dziļums ir 10 863 m.

1958. gadā padomju zinātniski pētnieciskā ekspedīcija ar kuģi „Vitjaz” („Витязь”), pārmērot Čelendžera dzelmi, ziņoja, ka tās dziļums ir 11 023 m.

Šādas atšķirības dziļuma noteikšanā ir saistītas ar to, ka skaņas ātrums ūdenī ir atkarīgs no tā īpašībām (temperatūras, sāļuma, spiediena), tāpēc dažādos dziļumos eholota mērījumiem ir jāpievieno labojumi, kurus nodrošina tur novietotie citi mēraparāti – termometri, barometri u.c.

1995. gadā veiktie mērījumi no japāņu bezpilota zemūdenes „Kaiko” Čelendžera dzelmē uzrādīja maksimālo dziļuma skaitli – 10 911 m.
2009. gadā cita bezpilota zemūdene „Nereus” fiksēja citu maksimālo dziļumu – 10 971 m.

ASV Ņūhempšīras universitātē (University of New Hampshire) esošais Piekrastes un okeānu kartogrāfijas centrs (Center for Coastal and Ocean Mapping) 2011. gadā veica kārtējo precizējošo Čelendžera dzelmes dziļuma mērījumu. Darbs tika veikts pēc ASV Valsts departamenta (The United States Department of State) pasūtījuma. ASV Valsts departaments vēlējās precizēt, cik tālu sniedzas Guamas salas un Ziemeļu Marianas salu ekskluzīvā ekonomiskā zona. Šīs salas atrodas ASV jurisdikcijā un sadraudzības statusā.

ASV zinātnieki ne tikai precizēja Čelendžera dzelmes dziļumu, bet arī sastādīja precīzu Marianas dziļvaga dibena karti.
Dziļumu noteikšana un kartēšana notika, izmantojot modernākās daudzstaru eholokācijas sistēmas, kuras tika izvietotas uz ASV kara kuģa. Šīs sistēmas lineārā izšķirtspēja ir 100 m.

ASV zinātnieku dziļūdens mērījumi uzrādīja maksimālo dziļumu Čelendžera dzelmē – 10 994 m ar precizitāti ±40 m.
Jāpiebilst tas, ka arī šis skaitlis nākotnē var vēl tikt precizēts, ko izraisītu gan modernāku mēraparātu izmantošana, gan cilvēku nolaišanās Čelendžera dzelmē.

Marianas dziļvaga

Marianas dziļvagas reljefa modelis.
Avots: http://www.bbc.co.uk
Marianas dziļvagas dziļuma karte.
Avots: http://www.bbc.co.uk

Līdz šim Čelendžera dzelmē nokļūt ir izdevies tikai 3 cilvēkiem.

1960. gadā 23. janvārī Marianas dziļvagas izpētē devās Šveicē projektētais, Itālijā būvētais un ASV piederošais batiskafs „Trieste” ar diviem pētniekiem Donu Volšu (Don Walsh) un Žaku Pikāru (Jacques Piccard).
Batiskafs „Trieste” esot nolaidies 10 918 m dziļumā un pētnieki tur uzturējās tikai 20 minūtes. Batiskafa svars bija 150 tonnas. Nolaišanās dzelmē notika gandrīz 5 stundu garumā, bet pacelšanās – ap 3 stundām.

Batiskafs „Trieste”.
Avots: www.thelivingocean.net
Batiskafs “Deepsea Challenger”. Avots:http://deepseachallenge.com

Vairāk kā 50 gadus pēc batiskafa „Trieste” nolaišanās Čelendžera dzelmē 2012. gada 26. martā Holivudas filmas “Titāniks” režisors Džeimss Kamerons bija trešais cilvēks, kurš nolaidās Marianas dziļvagas dibenā, izmantojot batiskafu “Deepsea Challenger”. Dž. Kamerons kļuva par pirmo cilvēku, kurš vienatnē sasniedzis pasaules okeānu dziļāko vietu.

Austrālijā uzbūvētais batiskafs “Deepsea Challenger” sasniedza 10 898 metru dziļumu. Batiskafs sasniedza dibenu apmēram 2 stundu laikā.
Dž.Kamerons pavadīja Čelendžera dzelmē apmēram 6 stundas, vācot paraugus zinātniskiem pētījumiem, fotografējot un filmējot. Pacelšanās ilga apmēram 1 stundu.
Batiskafs “Deepsea Challenger” ir 11,8 tonnas smags un 7,3 m garš. To darbina elektromotors, kurš nodrošina batiskafam 56 stundu autonomu darbu. Batiskafs ir paredzēts tikai 1 cilvēkam, un tā būvniecības izmaksas ir 7 miljoni ASV dolāru. Batiskafu būvēja 8 gadus.

Marianas dziļvagas zemūdens kartes liecina, ka dziļvaga visā tās 1 500 km garumā ir tikai aptuveni 70 km plata.
Tai ir V – veida vertikālais profils ar stāvām dziļvagas nogāzēm (7º – 9°).
Pats dibens ir salīdzinoši plakans, un tā platums ir tikai 1 – 5 km plats, kurš sadalās pa terasveida pakāpieniem.
Pašā dziļākajā vietā Čelendžera dzelmē ūdens spiediens sasniedz 108,6 MPa, kas ir apmēram 1 100 reizes lielāks par normālo atmosfēras spiedienu uz okeāna ūdens virsmas.

Jau no senseniem cilvēkus ir interesējis viss nezināmais un noslēpumainais.
Tā tas ir arī ar Marianas dziļvagas.

Vai Čelendžera dzelmē ir dzīvība?
Kas mīt šajā tumsas, liela spiediena un aukstuma valstībā?
Kā izskatās šīs iespējamās zemūdens radības?


Marianas dziļvagas izpētes darbi ir apvīti ar daudzām leģendām un nostāstiem.
Lūk, daži no tiem:
1. 20. gadsimta otrajā pusē amerikāņu pētnieki, laižot dzelmē ar metāla trosi izpētes aparatūru, skaņas uztverošajā aparatūrā sadzirdēja skaņu, kura atgādināja zāģa zobu skrāpēšanu pa metālu. Tajā pašā laikā monitoros, kuri fiksēja attēlus no izpētes aparatūras, parādījās dīvainas ēnas, kuras atgādināja daudzgalvainus un daudzastainus pūķus no pasakām.
Kuģa „Glomar Challenger” pētnieki satraucās, ka vērtīgā izpētes aparatūra var pazust dzelmē un uzsāka tās pacelšanu. Pacelšana ilga 8 stundas.
Liels bija pētnieku pārsteigums, kad pēc aparatūras pacelšanas atklājās, ka 20 cm diametrā esošā trose ir pa pusei pārplēsta vai pārzāģēta. Tāpat aparatūra, kura bija izgatavota NASA laboratorijās no titāna – kobalta sakausējuma, ir saliekta un deformēta.
Uzbrucējs un tā iemesli arvien ir noslēpums.
2. Vācu zinātniski – pētniecisko batiskafu „Haifisch” ar apkalpi piemeklēja līdzīgas neizskaidrojamas lietas. Nolaidies 7 km dziļumā, batiskafs pēkšņi atteicās iznirt. Lai noskaidrotu iemeslu, hidronauti ieslēdza infrasarkano kameru. Tas, ko viņi ieraudzīja pāris sekojošās sekundēs, viņiem likās kā kolektīva halucinācija: milzīgs, aizvēsturisks rāpulis bija sakampis zobos batiskafu, mēģinot pārkost to kā riekstu. Attapusies apkalpe iedarbināja iekārtu, ko dēvēja par „elektrisko lielgabalu”. Briesmonis, saņēmis elektrisko lādiņu, pazuda dzelmē.


Ilgu laiku okeanologi uzskatīja, ka dziļumos lielākos par 6 000 m, kur ir absolūtā tumsa, liels spiediens un temperatūra, kas tuva nullei, dzīvība nevar eksistēt.
Taču zinātnieku pētījumu rezultāti Klusajā okeānā pierādīja, ka dziļumos, kuri pārsniedz 6 000 m atzīmi, eksistē milzīgas dzīvu organismu – pogonoforu kolonijas. Tas ir jūras bezmugurkaulnieku dzīvnieku tips, kura pārstāvji dzīvo garās hitīna caurulēs, kas atvērtas abos galos.

Ir atklāts, ka 6 000 – 11 000 m dziļumā mīt: barofilas baktērijas, kuras attīstās tikai lielā spiedienā. No vienšūņiem var dzīvot foraminiferas, kuras ir sakņkāju apakšklases vienšūņu kārta ar citoplazmatisku ķermeni, ko ietver cieta gliemežnīca. No daudzšūņiem — daudzsaru tārpi, vienādkāju vēžīši, sānpeldes, holotūrijas, divvāku un vēderkāju gliemji.
Dziļumā nav saules gaismas, nav aļģu, sāls daudzums ūdenī ir nemainīgs, temperatūra — zema, milzums ogļskābās gāzes, milzīgs hidrostatiskais spiediens (palielinās par 1 atmosfēru uz katriem 10 m).

No kā tad barojas dzelmes iemītnieki?

Dziļūdens dzīvnieku barības avots ir baktērijas, kā arī „līķu lietus” un organiskais detrīts, kas pienāk no augšas; dziļūdens dzīvnieki ir vai nu akli, vai ar ļoti attīstītām acīm, bieži — teleskopiskām; daudzas zivis un galvkāju moluski ir apgādāti ar fotosintezējošām šūnām un orgāniem. Citām formām spīd ķermeņa virsma vai tikai kāda tā daļa. Tāpēc šo dzīvnieku izskats ir tikpat briesmīgs un neiedomājams, kā apstākļi, kuros tie dzīvo. Starp tiem — atbaidoša izskata tārpi — 1,5 m gari, bez mutes un ānusa, astoņkāji – mutanti, neparastas jūras zvaigznes un mistiskas mīksmiesas būtnes divu metru garumā, kas vispār vēl nav identificētas.

Dziļūdens iemītnieki

avots: www.press.uchicago.edu

Pētījumu objektu Marianas dziļvagā pietiks vēl daudziem gadiem, ņemot vērā, ka tas ir pats neiekarojamākais un noslēpumainākais mūsu planētas punkts. Atšķirībā no Everesta (8 848 m virs jūras līmeņa), kurā līdz 2011. gada nogalei cilvēki ir uzkāpuši jau vairāk kā 5 500 reizes, Čelendžera dzelmē līdz šim ir pabijuši tikai 3 cilvēki.

Marianas dziļvaga

Neskatoties uz to, ka zinātnieki ir veikuši milzu soli Marianas dziļvagas izpētē, jautājumu nav kļuvis mazāk, parādījušās jaunas mīklas, kuras vēl ir jāatmin.
Okeānu dzelme prot glabāt savus noslēpumus.

Ziņas izveidotas 466

14 komentāri par “Marianas dziļvaga un Čelendžera dzelme

  1. Atbilde Oto.
    Gluži tā nav, ka tikai dziļāks un dziļāks.
    1958. gadā padomju zinātnieku noteiktais dziļums (11 023 m) ilgus gadu desmitus bija daudzu enciklopēdiju un izziņu krājumos lietotais max. dziļuma skaitlis. Turpmākie mērījumi uzrādīja, ka tik dziļi viss nav.
    Jāatceras, ka Marianas dzelme ir seismiski aktīvs reģions un Zemes verikālās kustības arī notiek.

  2. Atbilde Oto

    Jāatceras, ka okeāna dibenā krājas viss, kas krīt no augšas… Visas dzīvo organismu daļiņas, tāpat ar straumēm tiek pieskalotas smiltis utt. Lidz ar to nav brīnums, ka dziļums par pāris metriem samazinās.

  3. Paldies, ļoti interesanti! Man gan ūdens pasaule ne visai saista, tomēr šis bija tiešām interesanti. Vienīgais jocīgi likās, ka krievi tālajā 1958. gadā nomērīja dziļumu ne sliktāk (varbūt ka pat labāk) kā ASV 2011.gadā ar savām ūberkrutajām tehnoloģijām…

  4. Paldies, par rakstu. Patiešām interesants. 🙂 Īstenībā nedaudz ieintriģēja tā daļa par tiem it kā monstriem, kuri it kā esot piefiksēti. Kāds nevarētu iedot kādu linku, kur par to var uzzināt kaut ko vairāk?
    Būtu pateicīgs. 🙂

  5. ok, mēģinājums nr2:
    gribas ticēt ka avotu neielikšana ir nejauši piemirsta…
    nebūtu šī raksta, diez vai būtu speciāli meklējis kaut ko par šo tēmu. fotogrāfijas arī interesantas, tā ka vērtējums: neitrāli.
    p.s.
    nevarēju atrast par tām leģendām nekur citur, ja bija kamera, tad jābūt ierakstiem, citādāk tā ir plika fantāzija, jo teksts ir kopēts no cita avota, kurā arī nav norādes uz avotiem.

  6. Atbilde Parastajam lasītājam.
    Lote ir navigācijas ierīce ūdens dziļuma mērīšanai.
    Parasti tā ir virve ar smagumu galā. Uz virves ir atliktas iedaļas dziļuma noteikšanai.

  7. Kad lasiju par tam dziljuma mainjaam, arii iedomaajos par to ka tav ieta tachu ir seismiski aktiva. Tatad nekada briinuma ka dziljumi mainaas.

  8. Izskatās ka niršana tādos dziļumos nav bijusi sevišķa pētījumu prioritāte, jo ja Kamerona zemūdeni varēja uzbūvēt tikai par 7 milj. dolāru tad tehnoloģiski nekas super sarežģīts tas nav. Lielvalstu okeāna pētniecības organizācijām tā ir sīknauda.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ierakstiet savu meklējamo atslēgvārdu vai frāzi un nospiediet taustiņu Enter, lai meklētu. Nospiediet taustiņu Esc, lai meklēšanu atceltu.

Atpakaļ uz augšu