Paragvajas karš jeb pamācība iznīcībai

Interese par kādu notikumu ir apgriezti proporcionāla attālumam, kādā tas ir noticis no mums. Tā tas ir – jo attālinātāki notikumi, jo mazāk tie mūs interesē. Tas pats ir jāsaka arī par laiku. Jo senāki notikumi, jo to aktualitāte un iespaidīgums palēnām bālē.

Tomēr NeoGeo.lv vēlas pastāstīt jums par vienu senu, senu un tālu, tālu notikumu. Notikumu, kas norisinājās pasaules otrā pusē pirms vairāk nekā 140 gadiem. Šis notikums ir ļoti pamācošs, un tā attīstība, norise un sekas ir lieliska pamācība arī mūsdienu pasaulē.

Stāsts būs par karu starp Paragvaju un trijām tās pretiniecēm – Brazīliju, Argentīnu un Urugvaju. Karš vēsturē ir iegājis ar nosaukumu – Paragvajas karš (1864. – 1870.).
Šis karš ir labs piemērs tam, lai saprastu, ko vajag darīt, lai sevi iznīcinātu.

Neatkarību iegūšanas laiks

Dienvidamerika pakāpeniski tika kolonizēta 16. gadsimta laikā un kontinenta centrālie un dienvidu apgabali nonāca portugāļu, spāņu un jezuītu ordeņu varā.

Pasaules pakāpeniskas kolonizācijas un dekolonizācijas karte

Avots: wikimedia.org

Spānijas un Portugāles koloniālās impērijas Dienvidamerikā pastāvēja apmēram 300 gadus, taču 19. gadsimta sākuma vēsturiskie procesi radīja priekšnoteikumus jaunu neatkarīgu valstu veidošanai.

Tā radās jaunas neatkarīgas valstis:
• 1811. gada 15. maijā Paragvaja kļuva neatkarīga no Spānijas.
• 1816. gada 9. jūlijā Argentīna kļuva neatkarīga no Spānijas.
• 1822. gada 7. septembrī Brazīlija kļuva neatkarīga no Portugāles.
• 1825. gada 25. augustā Urugvaja kļuva neatkarīga no Brazīlijas.

Jaunajām neatkarīgajām valstīm savstarpēji sadzīvot nebija viegli. Gan nenokārtotie robežjautājumi, gan politisko partiju cīņas, gan spāņu un portugāļu atstātās problēmas neradīju mierīgas līdzāspastāvēšanas priekšnoteikumus.

Paragvaja pirms kara

Pēc neatkarības iegūšanas 1811. gadā Paragvaja sāka veiksmīgu valsts attīstības ceļu, kurš būtiski atšķīrās no pārējām kaimiņu zemēm:
• Tika noteikts, ka valstij ir jābūt maksimāli ekonomiski neatkarīgai – viss nepieciešamais jāsaražo pašiem.
• Valsts ekonomika bija ļoti centralizēta – 98% zemju piederēja valstij un lielākā daļa rūpnieciskās ražošanas bija valsts pārziņā.
• Lai attīstītu valsts ekonomiku, tika pieaicināti vairāk kā 200 augsti kvalificētu ārzemju speciālistu, kuru vadībā tika veikta telegrāfa un dzelzceļa līniju izbūve. Valstī radās un veiksmīgi strādāja tērauda liešanas, tekstila, papīra, tipogrāfiju iekārtu, kuģubūves un pulvera ražošanas uzņēmumi.
• Valdības kontrolē bija viss valsts eksports, kurš galvenokārt sastāvēja no augstvērtīgas koksnes un mate (Dienvidamerikas akmeņozola lapas) tējas eksporta.
• Atšķirībā no pārējām kaimiņvalstīm Paragvaja neņēma ārvalstu aizņēmumus.
• Notika armijas modernizācija. Tika ražoti lielgabali, munīcija, kara kuģi. Armija bija skaitliski liela un salīdzinoši labi apbruņota.

Paragvaja bija un ir valsts, kura atrodas kontinenta vidienē un kurai nav izejas uz okeānu. Attīstoties rūpniecībai, valstij kļuva arvien svarīgāki droši un labi tirdzniecības ceļi. Lai nokļūtu līdz okeānam, kuģiem bija jākuģo pa Paranas un Paragvajas upēm, un tikai tad pēc ilga ceļojuma varēja nokļūt līdz okeāna ostām. Dabūt tiešu izeju uz okeānu varēja tikai sagrābjot daļu Brazīlijas teritorijas.

Stāvoklis reģionā pirms kara

Kopš Brazīlija un Argentīna ieguva neatkarību, starp šīm valstīm sākās sāncensība par dominanci reģionā. 1825. – 1828. gados notika pat karš starp Brazīliju un Argentīnu, kura rezultātā radās neatkarīga valsts – Urugvaja.

Argentīnas valdības mērķis bija politiski apvienot visas spāniski runājošās bijušās Spānijas koloniālās teritorijas – pirmkārt, Paragvaju un Urugvaju.
Savukārt Brazīlija kā vienīgā Portugāles bijusī kolonija baidījās no pārāk vienotas spāniskās Dienvidamerikas, tāpēc visādā veidā veicināja to šķelšanos.

Laika posmā no neatkarību iegūšanas līdz Paragvajas karam visas četras kaimiņvalstis (Paragvaja, Argentīna, Brazīlija un Urugvaja) gan iejaucās viena otras iekšējās lietās, gan slēdza savstarpējas alianses, gan izteica teritoriālas pretenzijas, gan traucēja dažādām kaimiņvalstu ekonomiskajām un politiskajām interesēm.

Pēc Urugvajas neatkarības iegūšanas no Brazīlijas šajā valstī saglabājās liela Brazīlijas finansiālā interese, jo brazīliešu uzņēmējiem tur piederēja lieli zemes īpašumi un daudz uzņēmumu. Brazīlijas ekonomiskās intereses un ietekme radīja Urugvajā politisko bāzi spēkiem, kuri bija noskaņoti atbalstīt daudzus Brazīlijas valsts centienus.

Reģionā brieda politiskā krīze, kuru ļoti apzināti veicināja arī Lielbritānija, kas tobrīd bija vadošā pasaules lielvalsts. Lielbritānijai nebūtu izdevīgi, ja reģiona valstis būtu vienotas, tad grūtāk būtu risināt jautājumus, kas saistīti ar reģiona resursu ieguvi.
Politiķu augstprātība un ambīcijas, kā arī koloniālisma ēras atstātā mantojuma sekas bija cēlonis nežēlīgi iznīcinošam karam, kurš tuvojās – Paragvajas karam.

Karš

1864. gada 12. oktobrī Brazīlija iebrūk Urugvajā. Esošā Urugvajas valdība tiek likvidēta, un pie varas nāk politiskie spēki, kas atbalsta Brazīlijas centienus.

Paragvaja, izmantojot šo Brazīlijas iebrukumu Urugvajā, 1864. gada 13. decembrī piesaka karu Brazīlijai un trīs mēnešus vēlāk 1865. gada 18. martā piesaka karu arī Argentīnai. Urugvaja, kurā valda Brazīlijai labvēlīga valdība, savienībā ar Brazīliju un Argentīnu (saukta par Trīsvienību) arī iesaistās karā pret Paragvaju. 1865. gadā 1. maijā starp visām trijām valstīm tika noslēgts Trīspusējās savienības līgums, kura rezultātā par apvienoto bruņoto spēku virspavēlnieku norīkots Argentīnas prezidents Bartolomjē Mitre.

Kāpēc Paragvaja tik bezbailīgi iesaistījās vienlaicīgā karā ar 3 valstīm?

Kā jau tika minēts raksta sākumā, Paragvaja bija veiksmīgi attīstījusi savu ekonomiku un guvusi panākumus. Tas ļāva valstij izveidot lielu un spēcīgu armiju. Paragvajas tauta atbalstīja kara uzsākšanu, visi ticēja Paragvajas uzvarai.

Dati par armiju skaitlisko lielumu visās četrās karojošās valstīs Paragvajas kara sākumā:

Valsts	Armijas lielums 1865. gadā
Paragvaja	73 000
Brazīlija	18 000
Argentīna	25 000
Urugvaja	2 000
Trīsvienības valstis kopā:	45 000

Argentīna, Brazīlija un Urugvaja nebija gatavas karam. To armijas bija nelielas un nesagatavotas ilgstošiem kariem.

Kara sākumā Paragvaja gūst panākumus. Paragvajas armija iebrūk un okupē plašas provinču teritorijas Brazīlijā un Argentīnā.
Jāatzīmē, ka Argentīnas iesaistīšanās karā ar Paragvaju pašā Argentīnā tika uztverta ļoti atšķirīgi. Liela daļa tautas nesaprata, kā Argentīna var karot ar portugāļu Brazīliju pret spānisko Paragvaju. Visa Paragvajas kara laikā notika gan provinču dumpji, gan karaspēka daļu dumpji pret karu ar Paragvaju. Tas būtiski vājināja Argentīnas militāro spēku.

Karadarbība notika ne tikai uz sauszemes, bet arī uz ūdeņiem. Sagrābt un kontrolēt Laplatas upju baseinu ar tās galvenajām pietekām bija ļoti svarīgi, jo tās bija galvenās transporta artērijas. Lielu un nozīmīgu sauszemes ceļu bija maz.

Paragvajas un Brazīlijas flotes galvenā kauja norisinājās 1865. gada 11. jūnijā uz Paragvajas upes – Riačuelo kauja. Paragvajieši bija izstrādājuši viltīgu un drosmīgu plānu, kā negaidīti uzbrukt un iznīcināt brazīliešu flotes lielu eskadru. Tomēr muļķīga tehniska neveiksme neļāva radīt pārsteiguma momentu, gluži otrādi, Brazīlijas flote sagrāva Paragvajas floti. Šai kaujai bija liela nozīme karā, jo Paragvaja zaudēja kontroli pār Laplatas upju baseinu un tas lielā mērā izšķīra arī kara iznākumu.

1865. gada beigās beidzās Paragvajas karaspēka pārsvars kaujas laukos un karadarbība pakāpeniski sāka norisināties jau pašā Paragvajas teritorijā.
Trīsvienības karaspēka iebrukums Paragvajā galvenokārt notika, izmantojot Paragvajas upju gultnes rajonus. Divus gadus (1866. – 1868.) norisinājās sīvas kaujas pie paragvajiešu nocietinājumiem Paragvajas un Paranas upju krastos. Bija milzu upuri visu valstu karaspēkos. Tā, piemēram, 1866. gadā kaujā pie paragvajiešu vislabāk nocietinātā cietokšņa Umaite 20 000 karavīru lielajā brazīliešu un argentīniešu karaspēkā dažu stundu laikā krita 5 000 karavīru.

1866. gadā Paragvajas prezidents Francisko Solano Lopezs tikās ar Argentīnas prezidentu, lai vienotos par iespējamajām miera sarunām, tomēr Brazīlijas iebildumi izjauca šīs miera sarunas.

1868. gadā norisinājās pēdējās izšķirošās Paragvajas kara kaujas. Paragvajas armija tika ielenkta, un 1868. gada nogalē Trīsvienības valstis aicināja Paragvajas prezidentam Francisko Solano Lopezam padoties, taču viņš noraidīja to un ar nelielu karaspēka daļu izlauzās uz Paragvajas kalnu rajoniem.
Valstī vēl divus gadus karu turpināja pēdējās Paragvajas armijas daļas un daudzās vietās sākās arī partizāņu karš.
Kad Paragvajā sāka pietrūkt vīriešu, kurus iesaukt armijā, karot bija jāiet bērniem no 9 – 15 gadiem. Tā 1869. gada 16. augustā vienā kaujā Paragvajas armijas pusē cīnījās 3 500 bērnu un 2 500 pieaugušu karavīru. Par godu bērnu varonībai Paragvajas karā mūsdienās Paragvajā 16. augustu atzīmē kā Bērnu dienu!

1870. gadā Paragvajas prezidents Francisko Solano Lopezs tika sadursmē nogalināts. Šis notikums arī pielika punktu Paragvajas karam, kurš ilga 7 gadus.

Kara sekas

Paragvaja cieta milzīgus cilvēku upurus:
• bojā gāja ap 60% tautas (304 000 cilvēku);
• tika nogalināti 90% vīriešu.

Lielu skaitu upuru civiliedzīvotājos izraisīja ne tikai karadarbība, bet arī kara izraisītās slimības un bads.

Gan Brazīlija, gan Argentīna karā zaudēja ap 40% no savām armijām (Brazīlija – 50 000 karavīru, Argentīna – 18 000 karavīru). Bija lieli upuri arī to civiliedzīvotāju vidū, kuri bija nokļuvuši karadarbību zonā Paragvajas okupētajās kaimiņvalstu provincēs.

Pēc kara beigām norisinājās slepenas sarunas starp Brazīliju un Argentīnu. Argentīna rosināja Brazīlijai vienoties par Paragvajas savstarpējo sadali, tādā veidā likvidējot Paragvajas valsti. Brazīlija tam nepiekrita, jo tā bija ieinteresēta nepieļaut spāniski runājošo valstu vienotību un tā bija ieinteresēta vājā Paragvajas bufervalstī.
Brazīlijas armija uzturējās Paragvajā vēl 6 gadus pēc kara beigām. Tā nodrošināja to, lai Argentīna pilnībā nelikvidētu Paragvajas neatkarību.

Kara rezultātā Paragvaja zaudēja gandrīz pusi (140 000 km²) no savas teritorijas, kuras ieguva Argentīna un Brazīlija.

Paragvajai bija jāizmaksā milzu summas Brazīlijai un Argentīnai, lai kompensētu kara izdevumus.

Brazīlijai dārgi izmaksāja uzvara karā, jo tai nācās aizņemties milzu naudas summas no Lielbritānijas bankām. Šāds nenormāli izaugušais valsts parāds izraisīja finanšu un ekonomisko krīzi valstī. Vēl vairākas desmitgades valstij bija jāatkopjas no kara.

Arī Argentīna no Lielbritānijas aizņēmās daudz naudas, lai finansētu karadarbību. Parādu nomaksa turpinājās daudzus desmitus gadu.

Pēc kara ne Argentīna, ne Brazīlija vairs aktīvi neiejaucās Urugvajas valsts lietās.

Paragvaja, karā zaudējot 60% iedzīvotāju, 90% vīriešu un 50% teritorijas, pārvērtās par atpalikušu valsti. Plašas valsts teritorijas bija iedzīvotāju pamestas, rūpniecība iznīcināta, liela daļa iedzīvotāju nodarbojās tikai ar naturālo saimniecību. Valsts tirgus tika atvērts Lielbritānijas precēm, un Paragvajas valdība pirmo reizi tās vēsturē aizņēmās no Lielbritānijas 1 miljonu sterliņu mārciņu.
Paragvajas atpalicība ir saglabājusies arī vairāk nekā 140 gadus pēc Paragvajas kara.

Mūsdienās Paragvajas ekonomika un attīstība tiek vērtēta sekojoši:

Rādītājs	Paragvaja	Latvija
Iekšzemes kopprodukts uz 1 iedzīvotāju 2010. gadā (ASV dolāri)	5 200	14 700
Valsts vieta pasaulē pēc ANO Tautu attīstības indeksa 2011. gadā	107.	43.
Analfabētisms 2009.gadā (% no tautas)	5	0
Korupcija valstī (vieta pasaulē, ja 1. vietā ir valsts ar vismazāko korupciju)	146.	59.

Vienīgā valsts, kura tikai ieguva no Paragvajas kara, bija Lielbritānija:
• kara finansēšana bija izdevīgs un ienesīgs bizness;
• novājinātas Dienvidamerikas valstis bija vieglāk kontrolējamas;
• atvērās jauni preču noieta tirgi.

Paragvajas kara galvenā mācība:

Paragvaja, kura savu neatkarību ieguva vairāk kā pirms 200 gadiem, kura savos pirmsākumos guva labus ekonomiskos panākumus un kura bija viena no līderēm reģionā, mūsdienās ir viena no trūcīgākajām valstīm Dienvidamerikā.
Viens no galvenajiem posta cēloņiem – politiķu tuvredzība un postošais Paragvajas karš!
Kara būtība uzskatāmi parāda, kā dažos gados var iznīcināt tautu, zemi un valsts nākotni.