Šī ir pasaules karte, kas atšķiras no visām citām.
Unikāli ir tas, ka kartes centrā atrodas Antarktīda. Kartes projekcija ir veidotā, ka tā saplosa Āziju un Ameriku gabalos. Un pārliecinoši, tā attēlo jūras un okeānus – 71% no Zemes virsmas – kā vienotu ūdenstilpi.
Kartes projekcijas autors ir Atelstans Frederiks Spilhauss (1911— 1998), kurš bija Dienvidāfrikas-amerikāņu ģeofiziķis un okeanogrāfs.
1942. gadā Spilhauss pievērsās problēmai, kā attēlot pasaules okeānus nepārtrauktā skatā. Viņš to panāca, rūpīgi izvēloties antipodālus punktus kā divu puslodes projekciju centrus. 1979. gadā viņš publicēja kartes, kurās kontinentālās krasta līnijas tika izmantotas kā “dabiskās robežas”. Vietas netālu no Hankou Ķīnā un Kordovas Argentīnā tika izmantotas kā poli ar šķērsgriezumu, kas savieno tās pāri Beringa šaurumam. 1991. gadā Spilhauss publicēja “Pasaules atlantu”, kas ilustrēts ar lielu karšu izlasi ar “ģeofiziskām robežām”, parasti piekrastes līnijām, dažādās orientācijās un dažādiem mērķiem.
NASA zinātniskās vizualizācijas studijas Spilhauss pasaules okeāna kartes projekcija
Aplūkosim franču grafiskās dizaineres Klāra Delberto veidoto karti, kura ir sastādīta Spilhauss pasaules okeāna kartes projekcijā un publicēta franču žurnālam Libération.
Vairumā karšu okeāni ir tik plaši, ka tos ir viegli ignorēt. Tā vietā, lai okeānus izmantotu tikai kā fona troksni, šī karte koncentrējas uz mūsu planētas ūdeņainajām daļām. Tas ir ne tikai atsvaidzinoši atšķirīgs viedoklis, bet arī ļoti nepieciešams. Mūsu okeāni saražo no 50% līdz 85% no pasaules skābekļa un ir nozīmīgs pārtikas avots cilvēcei. Taču tiem draud briesmas no pārzvejas, paskābināšanas, plastmasas piesārņojuma un klimata pārmaiņu dēļ. Jūras “mirušās zonas” – kurās nav skābekļa un nav jūras dzīvības – kopš 20. gs. piecdesmitajiem gadiem ir četrkāršojušās. Zema skābekļa zonas ir desmitkāršojušās. Šo tendenci veicina klimata pārmaiņas (siltāki ūdeņi satur mazāk skābekļa) un piekrastes zonās mēslošanas līdzekļu un notekūdeņu notece no sauszemes.
Lai gan šī kartes projekcija ir vairāk nekā 80 gadus veca, tā mums atgādina, ka planētas glābšana ir bezjēdzīga, ja mēs neglābjam arī jūras.
