Psiholoģiski sindromi ar pilsētu nosaukumiem

Droši vien ikviens zina terminu – Stokholmas sindroms. 

Stokholmas sindroms ir psiholoģiska parādība, kad ķīlniekam veidojas pieķeršanās vai simpātija pret sagūstītājiem un dažkārt tie pat pāriet varmāku pusē. Ar Stokholmas sindromu saprot arī tādas situācijas, kuras nav ķīlnieku krīze, bet kurās personai rodas spēcīgas emocionālas saites ar personu, kas to apkauno, sit, baida vai izmanto.

Termins “Stokholmas sindroms” savu nosaukumu ieguva pēc kāda bankas aplaupīšanas gadījuma 1973. gadā Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā, kur bankas aplaupītāji 6 dienas turēja gūstā bankas darbiniekus. Gūsta laikā ķīlnieki sāka simpatizēt bankas aplaupītājiem un sadarboties ar tiem. Kad ķīlnieki tika atbrīvoti, neviens no viņiem tiesā neliecināja ne pret vienu no sagūstītājiem un tā vietā viņi sāka vākt naudu to juridiskajai aizsardzībai.

Taču pilsētu nosaukumi ir atrodami vēl daudzos psiholoģisko traucējumu un sindromu nosaukumos.

Limas sindroms ir tieši pretējs Stokholmas sindromam — tas ir, sagūstītājiem veidojas pozitīva pieķeršanās saviem ķīlniekiem. 

Nosaukums attiecas uz krīzi Peru galvaspilsētā 1996. gada decembrī, kad vietējās revolucionārās kustības dalībnieki Japānas vēstniecībā par ķīlniekiem sagrāba 600 vēstniecības viesus. Sagūstītāji kļuva tik iejūtīgi pret viesiem, ka dažu dienu laikā atlaida lielāko daļu no viņiem, tostarp vērtīgas personas, piemēram, toreizējā Peru prezidenta māti. Pēc četrus mēnešus ilgām sarunām visi ķīlnieki, izņemot vienu, tika atbrīvoti. Krīze tika atrisināta pēc specvienību reida, kurā gāja bojā divi ķīlnieku sagrābēji.

Londonas sindroms tiek raksturots kā Stokholmas un Limas sindroma pretstats, jo tas ietver ķīlnieku sagrābēju negatīvu jūtu veidošanos pret saviem ķīlniekiem. 

Faktiski Londonas sindroms visprecīzāk raksturo situāciju, kad ķīlnieki izraisa savu nāvi no sagūstītāju puses, kaitinot, apspriežot vai izaicinot viņus, vai mēģinot aizbēgt. Nosaukums cēlies no Irānas vēstniecības Londonā aplenkuma 1981. gadā, kura laikā viens no 26 ķīlniekiem vairākkārt strīdējās ar saviem sagūstītājiem, neskatoties uz pārējo lūgumu. Kad ķīlnieku sagrābēji nolēma nogalināt vienu no saviem ķīlniekiem, lai īstenotu savas prasības, viņi strīdīgo nošāva, izmetot viņa ķermeni uz ielas. Nāvessoda izpilde izraisīja policijas spēku bruņotu iejaukšanos, kuras laikā tika nogalināti vēl vairāki ķīlnieki.

Parīzes sindroms – Parīzes sindroms ir psihiatrisku simptomu kopums, kas parādās dažiem cilvēkiem, apmeklējot Parīzi un ko var uzskatīt par smagu kultūršoka veidu.

Pirmo reizi  termins lietots 2004. gadā, kad tas Parīzē skāra tūristus no Japānas. Vidēji katru gadu tiek ziņots par 12 līdzīgiem gadījumiem pasaulē, galvenokārt cilvēkiem, kuri vecāki par 30 gadiem. Sindromam raksturīgi tādi simptomi kā akūti maldīgi stāvokļi, halucinācijas, vajāšanas sajūta, trauksme, reibonis, svīšana, vemšana. Lai gan sindroms ir īpaši atzīmēts japāņu tūristu vidū, iespējams, tāpēc, ka Parīze japāņu kultūrā ir idealizēta, sindroms ir skāris arī ceļotājus no citām Āzijas valstīm, piemēram, Ķīnas un Dienvidkorejas.

Jeruzalemes sindroms – unikāli reliģiska psihiska novirze.

Pirmo reizi ziņots par Jeruzalemes sindromu 1930. gados, un tas skar aptuveni 100 Jerulazemes apmeklētāju katru gadu, no tiem aptuveni ap 40 ir tik smagā formā, ka cilvēki ir jāhospitalizē. Simptomi parasti izzūd dažas nedēļas pēc pilsētas apmeklējuma. Šis sindroms ir unikāli reliģisks, un tas izpaužas kā maldi, ka subjekts ir svarīga Bībeles figūra. Cilvēki sāk uzskatīt, ka viņi ir Marija, Mozus, Jānis Kristītājs un pat pats Jēzus. Cilvēki sprediķo un klaigā uz ielas, brīdinot garāmgājējus par beigu laiku tuvošanos un grēku izpirkšanas nepieciešamību. Daži noskuj visus matus, atkārtoti apmazgājas. Jeruzalemes sindroms skar galvenokārt kristiešus, bet arī ebrejus ar dažām acīmredzamām atšķirībām. Piemēram: kristieši pārsvarā iedomājas sevi par Jaunās Derības varoņiem, savukārt ebreji mēdz uzdoties par Vecās Derības personām.

Florences sindroms – skar slavenu muzeju apmeklētājus.

Pirmo reizi ziņots 1980. gados un kopš tā laika novērots vairāk nekā 100 reizes. Šis sindroms galvenokārt skar Rietumeiropas tūristus vecumā no 20 līdz 40 gadiem. Amerikāņu apmeklētāji šķiet mazāk skarti. Sindroms ir akūta psihiska reakcija, ko izraisa muzeju kultūras bagātību gaidīšana un pēc tam iegūtais kultūras mantojuma pieredzējums. Cietušie bieži tiek transportēti uz slimnīcu tieši no muzejiem. Tās simptomi ir sirdsklauves, reibonis, ģībonis un halucinācijas. Tomēr aptuveni divām trešdaļām sindroma skarto attīstās paranojas psihoze. Lielākā daļa slimnieku var atgriezties mājās pēc dažām gultas režīma dienām. Šo nelaimi sauc arī par “Stendāla sindromu” pēc franču autora, kurš aprakstīja šo fenomenu savas vizītes laikā Florencē 1817. gadā. Apmeklējot Svētā Krusta baziliku, kur ir apglabāti Makjavelli, Mikelandželo un Galileo Galilejs, viņam “bija sava veida ekstāze… Es sasniedzu punktu, kur cilvēks saskaras ar debesu sajūtām… Es gāju ar bailēm nokrist.”

Venēcijas sindroms – psihisks stāvoklis, kad cilvēkiem ir vēlme doties uz konkrētu vietu izdarīt pašnāvību.

Sindroms raksturo cilvēku uzvedību, kas ceļo uz Venēciju ar nepārprotamu nolūku pilsētā nogalināt sevi. Laikā no 1988. līdz 1995. gadam tādējādi tika diagnosticēts 51 gadījums ar ārvalstu viesiem, kuri veica pašnāvības mēģinājumu. Subjekti bija gan vīrieši, gan sievietes, bet lielākā daļa bija tūristi no Vācijas. Iespējams, tas ir saistīts ar vācu rakstnieka Tomasa Manna romāna “Nāve Venēcijā” kultūras ietekmi, kas vēlāk tika pārvērsta filmā. Tomēr citi pašnāvības misijas dalībnieki bija no ASV, Lielbritānijas un Francijas, kā arī citām valstīm. Kopumā 16 no viņiem izdevās veikt pašnāvību. 

Amsterdamas sindroms – nosaukumu ieguvis tikai metaforiski saistīti ar pilsētu, kuras vārdā tas nosaukts. 

Amsterdamas sindroms attiecas uz to vīriešu uzvedību, kuri bez piekrišanas dalās ar attēliem, kuros redzamas to kailas dzīvesbiedres vai viņu sekss ar tām. Tiek uzskatīts, ka šis termins attiecas uz Amsterdamas Sarkano lukturu rajonu, kur aiz logiem ir izstādītas prostitūtas. Šo nosaukumu izdomāja seksologi Romas universitātē Itālijā, un tas pirmo reizi tika publiskots 2008. gada Eiropas Seksoloģijas federācijas konferencē Romā. Darba rakstīšanas laikā sindroms nebija pienācīgi pārbaudīts. To galvenokārt izmantoja, lai aprakstītu itāļu vīriešus, kuri šos attēlus ievietoja internetā.

Bruklinas sindroms – sindroma nosaukums tikai metaforiski saistīti ar pilsētu, kuras vārdā tas nosaukts. 

Šo terminu Otrā pasaules kara laikā ieviesa ASV Jūras spēku psihiatri, kuri pamanīja noteiktas uzvedības iezīmes un modeļus militārajā dienestā savervēto vīriešu segmentā. Sākumā tika uzskatīts, ka šīs pazīmes ir psihopatoloģija. Galu galā, tā kā šādi gadījumi notika diezgan bieži, tad tie tika atzīti par saistītiem ar dienestā iesaukto vīriešu izcelsmes vietām: pilsētām, kurās īpašu kultūras apstākļu dēļ vīrieša personība dabiski tiecas būt pārlieku strīdīga vai personiski kaujinieciska.

Detroitas sindroms – sindroma nosaukums tikai metaforiski saistīti ar pilsētu, kuras vārdā tas nosaukts.

Detroitas sindroms ir vecuma diskriminācijas veids, kurā noteikta vecuma darbiniekus nomaina jaunāki, ātrāki un spēcīgāki, nemaz nerunājot par jaunām prasmēm, kas ir labāk piemērotas mūsdienu darba vietai. Sindroms, par kuru ziņots 2011. gadā, savu nosaukumu ieguvis no ASV pilsētas Detroitas un, konkrētāk, no tās reputācijas kā slavena automašīnu ražošanas centra, kurā jaunāki automobiļu modeļi regulāri aizstāj vecākos modeļus.