Sausākā Latvijas pilsēta

Latvijā no esošajām 76 pilsētām viena pilsēta ir savā ziņā unikāla no visām pārējām.
Šo unikālo pilsētu sauc Aloja.

Kas Alojā ir tik savdabīgs, kas nav nevienā citā Latvijas pilsētā?

Aloja ir vienīgā Latvijas pilsēta, kuras teritorijā nav ne upes, ne ezera. Pat ne mazas upītes vai ezeriņa …
Pilsēta neatrodas ne jūras, ne ezera, ne upes krastā.
Aloja ir virszemes ūdeņiem visnabadzīgākā Latvijas pilsēta.

Lai arī tā ir savdabīga īpatnība ūdeņiem bagātajā Latvijā, tomēr tas nemazina Alojas pilsētas nozīmi. Aloja ir kārtīga Latvijas mazpilsēta!

Neliels ieskats Alojas pilsētas vēsturē un mūsdienās:

---

• Pieļauj, ka Alojas nosaukums ir cēlies no lībiešu vārda „ale”, kas nozīmē – senleja.
• Senatnē Alojas vietā vai tās tuvumā atradusies sena zemkopju apmetne. Domājams, ka pirms krustnešu iebrukuma te bijis Pleskavas kņaza meslu savākšanas atbalsta punkts. To netieši apliecina arī tuvumā esošie vietu nosaukumi, piemēram, Soģupe, Soģkalniņš. Meslu savākšanas laikā te uzturējies Pleskavas kņaza soģis, kura uzdevums bija arī spriest tiesu, celt baznīcas, kārtot tirdzniecības jautājumus. Krievu kupči pret sāli, ieročiem, zīdu, zeltu un sudrabu iemainīja vilnas audumus, medu un vasku.
• Krustnešu ienākšanas laikā te atradusies novada pirmā apdzīvotā un nocietinātā apmetne Allenkile. Pēc Tālavas dalīšanas Ales ciems palika Livonijas ordeņa sastāvā, ko pārvaldīja ordeņa mestrs un bruņinieki. Senais ciems bija izpostīts, bet tā vietā Livonijas valsts pastāvēšanas vietā izveidojās Alojas muiža.
• Vēstures avotos Alojas vārds pirmo reizi minēts 1449. gadā.
• 1565. gadā Alojas un Stakenbergas muižas nonākusi Fabiāna Ungera īpašumā.
• Alojas evaņģēliski luteriskā draudze dibināta 1534. gadā. 1768.g. 24. maija vakarā pēc zibens spēriena luterāņu baznīca nodegusi līdz pamatiem, un tās vietā uzcelta mūra baznīca, kas iesvētīta 1776. gada pavasarī.
• Pareizticīgo draudze dibināta 1846. gadā. Tad arī uzcelta koka baznīca, bet 1895. gadā iesvētīts jaunais dievnams, celts no laukakmeņiem un sarkanajiem ķieģeļiem.
• 1845. – 1848. gados apmēram 700 luterāņu pārgāja pareizticībā.
• Alojas kapsētā apglabāti 4 Lāčplēša kara ordeņa kavalieri – Jānis Anšmits, Jānis Palmanis, Voldemārs Liepiņš un Virsis.
• Alojas ciems dibināts 1903. gadā. Tad te atradās tikai luterāņu un pareizticīgo baznīcas, mācītājmuiža, Alojas pusmuiža, divas draudzes skolas, krogi, doktorāts, aptieka, veikals un maiznīca.
• Pēc 1905. gada Ungurpils muiža un baznīcas draudze sāka rentēt apbūves gabalus, un tā pamazām izauga Alojas ciemats.
• 1911. gadā tika uzcelts biedrību nams, 1912. gadā – koppienotava.
• Alojas apbūve strauji izvērsās pēc 1920. gada zemes reformas. 1936. gadā atklāta dzelzceļa līnija Rīga – Rūjiena (slēgta 1997. gadā).
• 1950. gadā Aloja ieguva pilsētciemata statusu.
• 1992. gada 30. janvārī Alojas pilsētciemats pārveidots par pilsētu ar lauku teritoriju.
• Kopš 1998. gada Alojas pilsētai ir savs ģerbonis un pilsētas karogs.
• Mūsdienās Alojas pilsētas platība ir aptuveni 2 km2.
• Alojas pilsētā ir 1209 iedzīvotāji (Centrālās statistikas pārvaldes dati 2012. gada sākumam).

Ievērojamākie Alojas pilsētas un pagasta novadnieki:
Auseklis (Krogzemju Mikus) – izcilākais jaunlatviešu tautiskā romantisma dzejnieks;
Indriķis Zīle – skolotājs un pirmo triju Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģents;
Eduards Alainis – rakstnieks un grāmatizdevējs;
Augusts Apsītis – Apse – latviešu atsevišķās brigādes Neatkarības bataljona virsleitnants;
Ernests Ābele – tālbraucējs kapteinis, jūrskolotājs, astronoms, fiziķis;
Jānis Bērziņš – Latvijas sūtniecības padomnieks un juriskonsults Maskavā, zvērināts advokāts, zvērināto advokātu padomes dibinātājs un priekšsēdētājs;
Jūliuss Būmanis – skolotājs, kordiriģents;
Pāvils Dreijmanis – arhitekts;
Lauris Dzelzītis – Dailes teātra aktieris;
Nemme Otomars – gleznotājs.

Alojas pilsēta

---

Raksta sagatavošanā izmantota Alojas novada mājaslapas informācija.