Lielākajā daļā pasaules valstu notiek regulāras valsts pārvaldes un pašvaldību vēlēšanas. Pilsoņu piedalīšanās balsošanā dažādās valstīs ir brīvprātīga vai arī obligāta, bet citviet dalība balsošanā pilsoņiem vispār nenotiek.
Atbilstoši Starptautiskās demokrātijas un vēlēšanu palīdzības institūta (International Institute for Democracy and Electoral Assistance) apkopotiem datiem par 203 pasaules valstīm, 86% (174 valstis) pasaules valstu nav obligāta pilsoņu dalība balsošanā, bet 13% (26 valstis) tā ir obligāta. Vēl 1% (3 valstis) pilsoņu dalība vēlēšanās nenotiek vispār.
Lielākā daļa demokrātisko valdību uzskata dalību valsts vēlēšanās par valsts pilsoņu tiesībām. Dažas uzskata, ka dalība vēlēšanās ir arī pilsoņa pilsoniskā atbildība. Dažās valstīs, kur balsošana tiek uzskatīta par pienākumu, balsošana vēlēšanās ir noteikta par obligātu un ir regulēta valsts konstitūcijās un vēlēšanu likumos. Dažas valstis pat piemēro sankcijas tiem, kas nepiedalās balsošanā. Obligātā balsošana nav jauns jēdziens. Dažas no pirmajām valstīm, kas ieviesa obligātās balsošanas likumus, bija Beļģija 1892. gadā, Argentīna 1914. gadā un Austrālija 1924. gadā. Ir arī piemēri tādām valstīm kā Venecuēla un Nīderlande, kas savulaik savā vēsturē praktizēja obligāto balsošanu, bet kopš kāda laika to ir atcēlušas.
Obligātās balsošanas atbalstītāji apgalvo, ka demokrātiski ievēlētu valdību pieņemtie lēmumi ir leģitīmāki, ja piedalās lielāka iedzīvotāju daļa. Viņi arī apgalvo, ka balsošanai, brīvprātīgai vai nebrīvprātīgai, ir izglītojoša ietekme uz pilsoņiem. Politiskās partijas var gūt finansiālu labumu no obligātās balsošanas, jo tām nav jātērē resursi, lai pārliecinātu vēlētājus, ka viņiem kopumā vajadzētu piedalīties balsošanā. Visbeidzot, ja demokrātija ir tautas valdība, kas, domājams, ietver visus cilvēkus, tad katra pilsoņa pienākums ir ievēlēt savus pārstāvjus.
Obligātās balsošanas atbalstītāji obligātu dalību vēlēšanās uzskata par pilsoņa pienākumu, kas ir līdzīgs nodokļu maksāšanai vai obligātajam militārajam dienestam. Parasti tādās valstīs vēlētāju aktivitāte ir ap 90% vai pat vairāk. Likumu izpilde par obligāto balsošanu šajās valstīs ievērojami atšķiras, un sods par nebalsošanu bez pienācīga pamatojuma ir no diezgan barga līdz neesošam.
Ir arī daudzi argumenti pret obligāto balsošanu. Viens no svarīgākajiem ir tas, ka tā pārkāpj vārda brīvību, jo vārda brīvība obligāti ietver arī brīvību nerunāt.
