Bezgaismas kanjonā Indijas okeāna dibenā atklāta pasaulē lielākā un vecākā vaļu kapsēta. Tur Zeme klusi vāc mirušos vaļus.
Diamantinas lūzuma zona ir Indijas okeāna dienvidaustrumu jūras gultnes apgabals, kas sastāv no virknes grēdu un tranšeju.
Diamantina lūzuma zonu pirmo reizi atklāja 1960. gadā.
2023. gadā Ķīnas pētniecības kuģis Tan Suo Yi Hao, izmantojot Ķīnā būvēto dziļūdens batiskafu HOV Fendouzhe, Diamantina lūzuma zona veica unikālu atklājumu.
Dzīvība uz Zemes ir vecāka, dīvaināka un drūmāk skaistāka, nekā mums ikdienā šķiet. Tāpēc Ķīnas zinātnieku veiktais atklājums ir apbrīnas vērts – atklājums ir pasaulē vecākā, dziļākā un lielākā vaļu kapsēta — nekropole, kas ir tik plaša, ka tā izklausās nevis pēc zinātniska atklājuma, bet gan pēc Žila Verna romāna turpinājuma.
2023. gadā Ķīnas pētniecības kuģi Tan Suo Yi Hao, izmantojot dziļūdens batiskafu HOV Fendouzhe, veica 32 niršanas Diamantina lūzuma zonā un kopumā 7 km dziļumā savāca 476 vaļu fosilās atliekas. Dziļūdens batiskafa apkalpe savus pirmos kaulus atrada netālu no zonas dziļākā punkta Dordrehtas dzīles (7 079 m). Tad sekoja aizvien vairāk fosiliju atklāšanu. Tad vēl simtiem… Izpēte pārvērtās par sava veida “tautas skaitīšanu”.
Diamantinas zona ir viena no attālākajām un ekstremālākajām vidēm uz Zemes. Tā izveidojās pirms 50 – 60 miljoniem gadu, kad Austrālija un Antarktīda veica savu lēno tektonisko šķiršanos, un stiepjas aptuveni 1200 km garumā un aptuveni 7 km dziļumā. Tā ir baisa vieta, kur nekad neiespīd Saules gaisma un kur ūdens svars ir gandrīz 700 reizes lielāks nekā gaisa spiediens jūras līmenī. Ja jūs varētu nodzīvot pietiekami ilgi, lai to piedzīvotu, jums šķistu, ka uz katras jūsu ķermeņa daļas, kas ir pastmarkas lielumā, sēž pieaugušais Āfrikas zilonis.
Diamantina lūzuma zona ar tās V-veida topogrāfiju darbojas kā kolosāla ģeomorfiska piltuve, koncentrējot grimstošus vaļu līķus. Rezultātā rodas milzīga nekropole okeāna milžiem – vaļiem.
Mirušie vaļi okeāna dibenā nogādā milzīgu daudzumu organisko vielu, kur pārtika ir ārkārtīgi ierobežota. Bezdibenī nāve ir augstākā dāsnuma izpausme. Uz svaiga līķa plaukst specializētas kopienas: kaulus ēdoši tārpi, ķīmiski sintētiski gliemenes, kas iegūst enerģiju no sēra, ko izdala trūdošie tauki, trauslās zvaigznes un spocīgas jūras margrietiņas. Katrs līķis kļūst par īslaicīgu dzīvības oāzi, pirms tas sarūk līdz kailiem, mineralizētiem kauliem. Un tad okeāns gaida nākamo. Diamantinas zona šo ciklu īsteno vismaz 5 miljonus gadu.
Cik vaļu ir atraduši savu pēdējo atdusas vietu šajā jūras morgā?
Zinātnieki uzskata, ka pamatojoties uz zemūdens novērojumiem, vaļu atlieku blīvums sasniedz pat 760 īpatņus uz kvadrātkilometru.
Zinātnieku identificētās fosilijas galvenokārt bija no siksnzobu vaļa un Endrjū knābjvaļa — divām knābjvaļu sugām, kas joprojām dzīvo šajos aukstajos dienvidu ūdeņos. Viņi atklāja arī iepriekš nezināmu izmirušu knābjvaļa sugu, kurai dots atbilstošs nosaukums Pterocetus diamantinae.
Knābjvaļi ir dziļūdens niršanas čempioni, kas regulāri nolaižas tālāk par 1 kilometru, dzenoties pēc kalmāriem. Barības meklēšana tik dziļi ir fizioloģiski bīstama, un vaļi, kas pārāk ilgi izmanto savu veiksmi, dažkārt neatgriežas virspusē. Šie neveiksmīgie mednieki, visticamāk, veido ievērojamu daļu no vaļu kapsētas kauliem. Skeleti šādās dzelmēs var palikt atsegti miljoniem gadu.
Diamantinas zona ir atgādinājums, ka mūsu pasaules karte joprojām glabā šausminoša mēroga noslēpumus. Zinātnieku komanda, kas atklāja šo vietu, tik tikko ir sākusi pieskarties tās virsmai. Turpmākajos gados šī zona, visticamāk, piesaistīs ne tikai mirušus vaļus, bet arī zinātnieku izpētes kuģus, kas vēlēsies izpētīt vairāk no šīs plašās zemūdens nekropoles, kas veidota no neskaitāmiem vaļu kauliem.
