Mūsdienās bieži tiek klāstīts, ka cilvēku iepazīšanās veids ir pavisam savādāks nekā tas ir bijis agrāk. Tas lielā mērā ir taisnība, taču ir arī izņēmumi. Un par to ir šis stāsts.
Šobrīd plaši zināmās un lietotās daudzas iepazīšanās sociālās tīklošanās mobilās vietnes padarījušas cilvēku flirtu un iepazīšanos attālinātu. Potenciālo pielūdzēju skatīšanās, vērtēšanas un ziņojumapmaiņas process no tālienes ir mūsdienu iepazīšanās lietotņu iezīmes. Kā vienu no šādām lietotnēm var minēt Tinder.
Uzziņai
Tinder ir tiešsaistes iepazīšanās un ģeosociālo tīklu lietojumprogramma, kas sāka darboties 2012. gadā. Tinder lietotājiem ir iespēja šķirot Tinder citu lietotāju profilus, kuros ir iekļauti viņu fotoattēli, īsa biogrāfija un dažas viņu intereses. Tinder izmanto “dubultās izvēles” sistēmu, ko sauc arī par “atbilstību”, kurā diviem lietotājiem ir jāpatīk viens otram, lai viņi varētu apmainīties ar ziņojumiem. 2022. gadā Tinder bija ap 11 miljonu abonentu un 75 miljoni aktīvo lietotāju mēnesī.
Salīdzinoši līdzīgs attālināts cilvēku iepazīšanās veids tika izdomāts jau 20. gadsimta 20. gados, kas protams atbilda tā laika tehnoloģiskajiem risinājumiem.
Tā sākot ar 20. gadsimta 20. gadiem, divu naktsklubu apmeklētāji Berlīnē, kuri baidījās no tikšanās aci pret aci, varēja sazināties ar tīkamiem svešiniekiem, kuri atradās visās plašajās attiecīgā naktsklubu telpās.
Kā tas bija iespējams?
To varēja veikt ar telefona vai pneimatiskās caurules palīdzību.
Šie divi naktsklubi bija Resi un Femina. Šos naktsklubus varētu nosaukt par attālinātās iepazīšanās tendences pionieriem.
Resi (saukts arī par Residenz-Casino) bija liels Berlīnes naktsklubs ar dzīvo mūziku un plašu deju zāli, kurā bija vietas 1000 cilvēkiem. Šajā naktsklubā bija izveidota galda tālruņu un pneimatisko cauruļu sistēma, kura ļāva anonīmi veikt flirtu un iepazīšanos starp pilnīgiem svešiem naktskluba apmeklētājiem.
Minēto tālruņu un pneimatisko cauruļu sistēma pie katra galda bija ļoti novērtēts un tas bija Resi apmeklētāju “lielais vilinājums”. Tālruņi tika piestiprināti pie apmeklētāju galdiņiem un virs tiem bija izgaismots galdiņa numurs. Apmeklētājiem vajadzēja tikai paskatīties pa telpu, līdz viņu acīs iekrita kāds svešinieks, piezīmēt galdiņa numuru un pēc tam nosūtīt ziņojumu uz šo galdu.
Līdzīga sistēma attīstījās arī citā Berlīnes naktsklubā Femina, kurš bija lielāks nekā Resi. Femina bija vairāk nekā 2000 sēdvietu, divi lieli bāri un viens mazāks vestibilā, kā arī trīs orķestri, deju grīda un vairāk nekā 225 galda tālruņi, kuriem bija pievienotas instrukcijas gan vācu, gan angļu valodā. Bet tiem, kas bija pārāk kautrīgi, lai paceltu tālruni, bija nodrošinātas pneimatiskās caurules, kas piedāvāja perfektu alternatīvu. Caurules tika iebūvētas tā, ka ievade tajās bija pie katra galdiņa. Naktsklubs pat sagādāja papīru, uz kura katrs varēja uzrakstīt savu vēstulīti. Tāpat bija jānorāda, kur viņi vēlas nosūtīt vēstules. Tālāk vēstule tika ievietota kapsulā un pa cauruli nosūtīta citam naktskluba apmeklētājam. Lai izvairītos no rupjām un provokatīvām vēstulēm, tad katru sūtījumu pārbaudīja sieviešu “cenzores” sūtījumu sadales telpā.
Pneimatiskā cauruļu sistēma pastāvēja Berlīnes naktsklubos gadu desmitiem un pat pēc Otrā pasaules kara. Pakalpojums, kas katru nakti ļāva sūtīt tūkstošiem vēstuļu vai mazas dāvanas no viena apmeklētāja otram bija ļoti iecienīts. Šis “galda pasta pakalpojums” bija īsts piedzīvojums un ļāva apmeklētājiem simpātiskajam svešiniekam nosūtīt vairāk nekā tikai ar roku rakstītu piezīmi. Naktsklubs piedāvāja garu dāvanu izvēlni, ko apmeklētāji varēja nosūtīt pa pneimatisko cauruli, tostarp smaržu pudelītes, cigārus un citas dāvanas.
