Vai vēlaties uzzināt, kura ir iespējams vientuļākā vieta pasaulē?
Tā ir Buvē sala, kura atrodas Atlantijas okeāna dienvidu daļā un tā tiek uzskatīta par vientuļāko vietu pasaulē. Sala ir vistālākā un visgrūtāk sasniedzamā uz Zemes, jo līdz Antarktīdas piekrastei ir ap 1600 km, līdz tuvākajai cilvēku apdzīvotajai vietai — Tristana da Kuņas salām — 2260 km, bet līdz Āfrikas kontinenta dienvidiem — 2580 km.
Lai cik tas dīvaini neliktos, bet Buvē sala pieder Norvēģijai un tās nosaukums norvēģu valodā ir Bouvetøya.
Salu 1739. gada 1. janvārī atklāja franču kapteinis Žans Batists Šarls Buvē de Lozjē. Franču ekspedīcija meklēja tolaik neatklāto Dienvidu kontinentu un atklāto salu nosauca par Sirkonsizjonas ragu — ‘Apgraizīšanas ragu’. Franči nespēja salā izkāpt un to pat neapkuģoja un nenoskaidroja, vai tā ir sala, vai kontinenta daļa. Arī vietas atzīmēšana bija neprecīza un vairākas ekspedīcijas pēc šīs ekspedīcijas nespēja tā atklāto zemi vēlreiz atrast.
Pagāja daudzi gadi, līdz sala tika atklāta no jauna.
Nākamie, kas salu atrada, bija britu kapteiņa Džeimsa Lindsija vaļu mednieku kuģis 1808. gadā, kas apstiprināja, ka atklātā zeme ir sala, bet krastā neizkāpa. Pirmā apstiprinātā izkāpšana krastā notika tikai 1825. gada 16. decembrī, kad britu vaļu mednieku kuģa kapteinis Džordžs Noriss nodēvēja to par Liverpūles salu (Liverpool Island) un pasludināja par Lielbritānijas īpašumu.
1927. gadā salu apmeklēja un pētīja norvēģa Lāša Kristensena finansētā ekspedīcija ar kuģi Norvegia. Salā tika uzcelta būda, pacelts mastā Norvēģijas karogs un sala pasludināta par Norvēģijas īpašumu, ko 1928. gadā apstiprināja karaļa dekrēts.
Sākotnēji šo aneksiju apstrīdēja Lielbritānija, pamatojoties uz kapteiņa Norisa pieteikumu, bet tas tika apšaubīts, jo britu kapteinis savās ekspedīcijas atskaitēs bija iekļāvis arī netālo Tompsona salu, kas izrādījās fikcija. Diplomātisko sarunu rezultātā Lielbritānija 1929. gadā savas pretenzijas atsauca.
Pēc gada norvēģi Buvē salā ierīkoja jau divas būdas un veica salas aerofotografēšanu. 1930. gada 27. decembrī Norvēģijas parlaments izdeva Atkarīgo teritoriju aktu, kurā Buvē salu kopā ar Pētera I salu un Karalienes Modas Zemi pasludināja par Norvēģijas atkarīgajām teritorijām.
1971. gadā sala un tās akvatorija tika pasludināti par dabas rezervātu. 1977. gadā tika izbūvēta automātiskā meteostacija. 1996. gadā Norvēģijas Polārais institūts salā ierīkoja no kuģu konteineriem veidotu 36 m² lielu pētniecības staciju, taču 2006. gada zemestrīcē stacijas pamati tika bojāti un tā tika ieskalota jūrā. 2014. gadā salā izbūvēta jauna stacija, kas paredzēta sešu cilvēku izmitināšanai.
Buvē salas platība ir tikai 49 km² un 89% no tās klāj ledāji. Stāvas klintis visās salas pusēs apgrūtina izkāpšanu krastā. Salas augstākā virsotne atrodas 780 m virs jūras līmeņa.
Salā ir piejūras Antarktikas klimats. Apgabalā dominē rietumu vēji, taču vēja stiprums parasti nav īpaši liels. Gada vidējā temperatūra uz salas svārstās no aptuveni + 2 °C februārī līdz – 4 °C augustā. Salu parasti klāj mākoņi vai blīva migla. Norvēģijas ekspedīcija 1985. gadā nejauši piedzīvoja pilnīgi skaidras debesis, kas bija pietiekami ilgas, lai veiktu visas salas aerofotaografēšanu un izveidot salas karti.
Veģetācija Buvē salā ir ļoti pieticīga un tajā dominē sūnas un ķērpji. No savvaļas dzīvniekiem salā ir atrodami roņi, pingvīni un citi jūras putni, kas vairojas kolonijās. Salā vairojas divpadsmit putnu sugas. Buvē sala un tās teritoriālie ūdeņi tika noteikti par dabas rezervātu 1971. gadā, tādējādi nodrošinot salas augu un dzīvnieku pilnīgu aizsardzību.
