Ir četras lietas par viesuļvētrām, kuras jūs, iespējams, nezināt.
Pirmais
Ārkārtīgi spēcīgai un postošai virpuļkustības vētrai dažādās zemeslodes vietās ir dažādi nosaukumi:
- Lielas tropiskās vētras Klusā okeāna rietumu daļā sauc par taifūniem.
- Indijas okeānā tos sauc par cikloniem.
- Atlantijas okeāna ziemeļdaļā vai Klusā okeāna austrumu daļā tās ir viesuļvētras.
Termins “tropiskie cikloni” bieži tiek lietots kā visaptverošs termins.
Reizēm vētra “šķērso” pieņemto nosaukumu ģeogrāfiskās robežas un saņems divus nosaukumus, kā tas notika 2006. gadā ar Ioke (angl. Hurricane Ioke). Izceļoties Klusā okeāna centrālajā ziemeļu daļā kā viesuļvētra Joka, vētra ieklīda Klusā okeāna ziemeļrietumu daļā, kur to sauca par taifūnu Joku.
Attēls: https://en.wikipedia.org/
Otrais
Viesuļvētras tiek nosauktas alfabētiskā secībā, mainot vīriešu un sieviešu vārdus no sarakstiem, kas mainās ik pēc sešiem gadiem.
Jau zināms, ka pirmās Atlantijas okeāna viesuļvētras 2025. gadā būs Andrea (Andrea), Barijs (Barry), Šantāls (Chantal) un Deksters (Dexter), savukārt pirmās Klusā okeāna viesuļvētras būs Alvins (Alvin), Barbara (Barbara), Kosme (Cosme) un Dalila (Dalila).
Līdzīga nosaukumu došanas kārtība darbojas arī cikloniem un taifūniem. Īpaši spēcīgu vētru nosaukumi tiek izņemti no nākošo nosaukumu došanas rotācijas, tāpat kā nosaukumi, kas tiek uzskatīti par politiski vai kultūras ziņā jutīgiem. Tātad viena vai otra iemesla dēļ nekad vairs nebūs Atlantijas viesuļvētras, ko sauc par Floids (Floyd), kura pēdējo reizi izmantota 1999. gadā, Katrīna (Katrina ), kura pēdējo reizi izmantota 2005. gadā vai Sendija (Sandy), kura pēdējo reizi izmantota 2012. gadā. Līdzīgi būs ar Klusā okeāna viesuļvētrām, kuras sauca par Ādolfu (Adolph) (2001) vai Isis (2004).
Trešais
Klusā okeāna dienvidaustrumos vai Atlantijas okeāna dienvidos nav viesuļvētru.
Gandrīz 90% lielo tropisko vētru veidojas platuma grādos 20° uz ziemeļiem vai dienvidiem no ekvatora, kur okeāna ūdeņi ir vismaz 27°C, kas ir pietiekami silts, lai varētu veidoties šāda stipruma vētras. Klusā okeāna dienvidaustrumi un Atlantijas okeāna dienvidu daļa ir vienīgie divi tropisko okeānu baseini, kur tas tā nav. Tas ir saistīts ar Peru straumi un Bengālijas straumi, kas attiecīgi nes vēsu ūdeni no augstākiem platuma grādiem uz ekvatoru attiecīgi šajos divos baseinos. Rets izņēmums bija viesuļvētra Katrīna (Catarina), kas Brazīlijā sasniedza krastu 2004. gadā.
Kā redzams kartē, kurā redzamas visas tropisko ciklonu pēdas no 1985. līdz 2005. gadam, tad viesuļvētra Katrīna (Catarina) ir vienīgā reģistrētā viesuļvētras stipruma vētra Atlantijas okeāna dienvidos. Daži meteorologi tās rašanos ir attiecinājuši uz globālo sasilšanu, kas nozīmē, ka nākotnē to varētu būt vēl vairāk.
Ceturtais
Kā parādīts iepriekš redzamajā kartē, viesuļvētras, taifūni un cikloni nekad nešķērso ekvatoru un parasti neveidojas piecu platuma grādu robežās no ekvatora līnijas. Tas ir saistīts ar Koriolisa spēku, kas ir Zemes rotācijas ietekme uz pietiekami lielu ūdens vai gaisa masu virzienu: ziemeļu puslodē tās griezīsies pretēji pulksteņrādītāja virzienam, bet dienvidu puslodē – pulksteņrādītāja kustības virzienā. Koriolisa spēks ir nulle uz ekvatora un vājš tuvu ekvatora līnijai, tāpēc cikliskās vētras neveidojas 650 km platā joslā abpus ekvatora. Un tā kā vētrām, pārejot no vienas puslodes uz otru, būtu jāveic fiziski neiespējams varoņdarbs – mainīt kustības virzienu, tās, visticamāk, vienkārši zaudētu savu impulsu un beigtos kā masīvs karsta gaisa daudzums. Mēs īsti nezinām kā būtu, jo tas vēl nav noticis — 2001. gadā ciklons virs Indonēzijas pienāca vistuvāk ekvatoram, ap 150 km no tā.
Par Koriolisa spēku var iepazīties plašāk NeoGeo iepriekšējā rakstā https://neogeo.lv/zemes-radits-speks/
