Ekonomisku krīžu pārvarēšanai pasaulē tiek izdomāti dažādi paņēmieni: samazina algas un valsts izdevumus, ievieš taupību, devalvē valūtu u.c. Lielu daļu no pieminētā mēs piedzīvojām arī Latvijā.
Bet vai jūs spētu iedomāties to, ka ekonomiskās krīzes pārvarēšanai mūsu valdība tautai konfiscētu tās īpašumā esošo zeltu?
Diezin vai tas mums pat ienāktu prātā.
Taču pasaulē ir precedents tam, ka valstī tiek izsludināta piespiedu zelta konfiskācija. Pie tam tas nenotika Ziemeļkorejā, Ķīnā vai Kubā.
Tas notika Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Zelta konfiskācija ASV tautai notika 1933. gadā Lielās depresijas laikā.
Viss sākās un notika šādi.
Līdzīgi kā pirms pēdējās pasaules ekonomiskās krīzes 21. gadsimta sākumā arī 20. gadsimta 20. gados ASV un citas pasaules valstis (Kanāda, Lielbritānija, Vācija, Francija u.c.) piedzīvoja strauju ekonomisku izaugsmi. Notika straujš ražošanas kāpums, auga tautas labklājība, sabiedrībā valdīja liels ekonomiskais optimisms.
Uzņēmēji, politiķi un sabiedrība ASV un citviet bija pārliecināti, ka izaugsme un pārticība turpināsies mūžīgi. Miljoniem amerikāņu pirka dažādu uzņēmumu akcijas. Akciju vērtība strauji auga, akciju īpašnieki guva milzīgu peļņu un ielaidās arvien neprātīgākās spekulācijās. Akciju cenas tālu pārsniedza to reālo vērtību, un kādreiz šim „burbulim bija jāplīst”. Un krīze atnāca – akciju cenas katastrofāli kritās, bankas un uzņēmumi bankrotēja, īpašumu vērtības kritās, naudas plūsma apsīka, ražošana sašaurinājās, bezdarbs strauji auga utt.
1929. gadā ASV sākās un pa visu pasauli izplatījās vispasaules ekonomiskā krīze jeb Lielā depresija. Šī Lielā depresija ilga desmit gadus.


Lielās depresijas likvidācijai daudzu gadu garumā ASV valdība piemēroja dažādas metodes: likumdošanas izmaiņas, budžeta pārskatīšanas, patēriņa stimulāciju, bezdarbnieku nodarbināšanu sabiedriskos darbos, parādu restruktizācija u.c.
1933. gada 5. aprīlī ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts (Franklin Delano Roosevelt) (1882 – 1945) izdod rīkojumu Nr.6102 (Executive Order 6102) par zelta konfiskāciju no ASV iedzīvotājiem un uzņēmumiem.

Rīkojuma mērķis bija cīnīties pret “slepenu zelta uzkrāšanu”, uzlabot banku kritisko stāvokli un novērst zelta izvešanu no ASV.
Rīkojums attiecās gan uz fiziskām, gan juridiskām personām, t.sk. ārzemju pilsoņiem un uzņēmumiem, kuri zeltu glabāja ASV teritorijā . Konfiscēt bija paredzēt visu zeltu, kas bija zelta monētās un zelta stieņos.
Atbilstoši prezidenta rīkojumam līdz 1933. gada 1. maijam visiem savas zelta monētas un zelta stieņi bija jāapmaina pret ASV papīra dolāriem pēc kursa 20,67 ASV dolāri par 1 Trojas unci zelta (1 Trojas unce = 31, 1034768 grami).
Par nelikumīgiem tika izsludināti jebkuri darījumi, kuri bija nominēti zeltā. Šādu darījumu izmaksas bija jānotiek tikai papīra naudā.

Konfiscētais zelts tika nodot ASV nacionālajā zelta glabātuvē Fortnoksā (Fort Knox).

Pēc zelta savākšanas un rīkojuma termiņam beidzoties 1934. gadā zelta cena tika strauji paaugstināta līdz 35 ASV dolāriem par 1 Trojas unci zelta.
Zelta konfiskācija ASV netika attiecināta uz zeltu, kas piederēja ārvalstīm un to valsts bankām, kā arī zeltam, kas bija paredzēts starptautiskajai tirdzniecībai.

Foto: fttp://www.flickr.com/photos/lawrence_chard
Privātpersonas varēja paturēt sev tikai nelielu zelta daudzumu profesionālajai darbībai, zelta monētu uzkrājumus, kuru nominālvērtība kopā nepārsniedza 100 dolāru, kā arī retu kolekciju zelta monētas.
Rīkojuma pārkāpējiem tika paredzēts bargs sods: līdz 10 000 dolāru naudas sods vai cietumsods līdz 10 gadiem.
Tā lūk, ASV valdība cīnījās ar dziļo ekonomisko krīzi un savas valūtas stabilizāciju. Jāsaka gan, ka netiek daudz runāts par konfiscētā zelta apjomiem un to, cik atsaucīgi bija ASV iedzīvotāji un uzņēmumi, atdodot zeltu ASV valdībai.
Šeit nav pateikts pats galvenais – cik tad viņi to zeltu savāca?
vai pēc krizes gados ASV pilsoniem bija iespēja piedzit kompensacijas?
Atbilde arturam.
Kompensāciju nebija.
Poklon Rūzveltam. Bet ko tur daudz= Stalins tajā pat laikā golodomorā daudz vairāk sasniedza.
Gluži par konfiskāciju to nosaukt nevarētu, ja jau vienu unci mainīja pret 20 dolāriem.
Jautājums, protams, vai tā cena atbilda tā laika tirgus vētībai, bet tā tomēr būtu uzskatāma par piespiedu atsavināšanu pret kompensāciju valsts vajadzībām, nevis konfiskāciju.
Tas ir tāpat kā tagad visur pasaulē valsts atsavina privātpersonām nekustamos īpašumus, ja tas nepieciešams kādu valstiski nozīmīgu vai stratēģisku objektu būvniecībai. Arī tur ar likumu tiek noteikta zināma kompensācija, bet cik tā ir atbilstoša labākajai cenai, ko varētu dabūt tirgū par īpašumu, paliek jautājums.
Robert> zelta cena, ko piedāvāja ASV valdība ne tuvu neatbilda tirgus cenai. Valdība iztīrīja arī banku seifus, kuros glabājās nauda ārvalstu pilsoņiem, ne tikai savējiem. Šis ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ ASV investori zeltu vairs neuzskata par drošu ieguldījumu, vismaz savā valstī ne.