Zemes mākslīgais pavadonis ir cilvēka veidots objekts, kas apzināti ir novietots kosmosā Zemes orbītā. Šādus objektus sauc par mākslīgajiem pavadoņiem, lai tos atšķirtu no Zemes dabīgā pavadoņa – Mēness. Mākslīgie pavadoņi Zemes gravitācijas spēka ietekmē riņķo ap Zemi pa ģeocentrisku orbītu.
Pasaulē pirmo Zemes mākslīgo pavadoni Sputņik 1 (krieviski: Спутник-1) kosmosā palaida PSRS. Tas notika 1957. gada 4. oktobrī.
Pirmā Zemes mākslīgā pavadoā Sputņik 1 tehniskie raksturlielumi:
• Starts — 1957. gada 4. oktobris;
• Lidojuma beigas — 1958. gada 4. janvāris (sadega atmosfēras blīvajos slāņos);
• Lidojuma ilgums – 92 dienas;
• Radiosignāla raidīšanas ilgums – 22 dienas (izlādējās baterija);
• Masa — 83,6 kg;
• Maksimālais diametrs — 0,58 m;
• Aplidošanas periods — 96,7 minūtes;
• Perigejs — 228 km;
• Apogejs — 947 km;
• Veiktie Zemes aplidojumi — 1440.
Kopš tā laika tūkstošiem satelītu un kosmosa kuģu tika palaisti orbītā ap Zemi. Zemes mākslīgo pavadoņu izcelsme ir rodama vairāk nekā 40 pasaules valstīs un visas tās ir izmantojušas satelītu palaišana iespējas, kuras pašreiz var nodrošināt tikai 10 pasaules valstis. Daļa no palaistajiem satelītiem šobrīd darbojas, bet tūkstošiem nolietoto un neizmantoto satelītu un to fragmentu riņķo orbītā ap Zemi kā kosmosa atkritumi.
Satelītus izmanto dažādiem nolūkiem. To uzdevumi gan militārā, gan civilā jomā ietver Zemes novērošanu, fotografēšanu, skenēšanu, komunikācijas un navigācijas nodrošināšanu, meteoroloģiju, pētniecību u.c.
Satelītu orbītas kosmosā ievērojami atšķiras atkarībā no satelīta izmantošanas mērķa, un var tikt iedalītas:
• Zemā Zemes orbīta (160 – 2000 km);
• Polārā orbīta (šķērso Zemes polus aptuveni 1000 km augstumā);
• Vidējā Zemes orbīta (aptuveni 22 000 km);
• Ģeostacionārā orbītā (aptuveni 36 000 km).
Pēc veiktās statistikas 2013. gada beigās no Zemes ir palaisti aptuveni 6 600 satelīti. No tiem – aptuveni 3 600 satelītu vēl aizvien ir orbītā. Taču no tiem tikai aptuveni 1 000 darbojas. Pārējie ir beiguši savu izmantošanas periodu un nu ir daļa no kosmosa atlūzām.
Aptuveni puse no aktīvajiem satelītiem atrodas zemajā Zemes un polārajā orbītā, otra puse – vidējā Zemes orbītā un ģeostacionārajā orbītā.
NeoGeo.lv piedāvā iepazīties ar Zemes mākslīgo pavadoņu izvietojuma karti.
Kartē jūs varat:
• noskaidrot katra satelīta nosaukumu;
• aplūkot katra satelīta orbītu un uzzināt tās parametrus;
• šķirot satelītus pa grupām.
Otrā kartē var redzēt visus esošos kosmosa objektus ap Zemi.
Aktīvie satelīti ir parādīti zaļā krāsā, neaktīvie satelīti – pelēkā krāsā, bet dažāda veida kosmiskās atlūzas – sarkanā krāsā.
Stāvoklis atbilst 2013. gada 29. novembrim.
Paldies. Man ļoti patika.
Nez, vai visa šī kosmosa draza kaut cik vērā ņemami neietekmē Zemi sasniedzošās saulesgaismas daudzumu, tādējādi atdzesējot planētu?
Bebrim—domāju, ka tā gan varētu būt. Vēl jau tā kosmiskā draza nepārtraukti un stingri periodiski krīt lejā, kaut vai sadeg atmosfērā, bet-vielas nezūdamības likums…
Negribu te nevienam uzbraukt, bet tomēr… Pēdējie 2 komentāri skaidri apliecina, cik vāji ir cilvēku priekšstati par lietu samēriem Visumā. Pat tik tuvu un lietās, ko varam ar savu aci saskatīt. Tagad ir skaidras, tumšas naktis – izejiet tak ārā neilgi pēc saulrieta un uzmanīgi pavērojiet debesis kādu stundu. Droši vien ieraudzīsiet vājāku vai spožāku kustīgu punktu vidēji ik pēc 5-15 minūtēm. Un tad padomājiet, cik lielu daļu debesu tas aizsedz. Pēc tam varat mēģināt parēķināt pavisam konkrēti (ja protat ;)), kādu daļu debess sfēras aizņem, teiksim, piecmetrīgs disks, ja uz to raugās no 300 km attāluma.
Jā, vēl – kosmisko putekļu, kas sasniedz Zemi, masa ir par vairākām kārtām lielāka.
Buus jau vaaks. Cik jau daudz !